Par baumām saistībā ar Swedbank bankrotu

Piezīme: Raksts bija aktuāls uz 11.12.2011.

Tiem, kam šis notikums sagādā lielu uztraukumu, iesaku vēlāk arī palasīt:
Kā pasargāt sevi no banku un finanšu krahiem, neizmantojot zeķi?

Šodien mamma zvana panikā, viņai draudzene esot teikusi, ka Swedbank bankrotē. Protams, palika aukstas kājas, nejau dēļ bailēm par savu naudu, kuras Swedbankā nav daudz bet gan par situāciju kopumā. Beigās, protams, izrādās, ka tā nav nekāda oficiāla informācija, bet kaut kādas baumas, kas gan ir sacēlušas pamatīgu jampadraci.

Sāku izmeklēt un pašlaik ir zināmi šādi fakti:

1) Swedbank likviditāte ir 52%, kas ir vislabākais rādītājs starp visām Latvijas bankām. FKTK apstiprina bankas stabilitāti. Tīri pēc skaitļiem un loģikas lai nu kam, bet Swedbankai jau nu nekādi šobrīd nevarētu būt problēmas ar maksātspēju. To apstiprināja FKTK raidījumā Panorāma.

2) Baumas nāk tikai no interneta un “paziņām”. Avota nav. Pēdējo dienu laikā interneta vidē ir parādījušies dažādi profili, kas aktīvi izplata baumas par itkā Swedbank bankrota draudiem. Visi šie profili ir anonīmi, neviens no baumu izplatītājiem nav ne žurnalists, ne ekonomists, pat ne cilvēks ar vārdu un uzvārdu.

3) Baumas ir, ka itkā kāds pazvanījis un teicis, ka Zviedrijā mātes bankā esot problēmas. Zviedri neko nezina. Ļoti daudzi cilvēki saņēmuši sms un cita veida ziņojumus, ka Swedbank taisās bankrotēt dēļ problēmām Zviedrijā. Atkal neviens nezina, kur šāda informācija radusies. Paši zviedri neko nezina un arī mātes bankas vadība visas baumas noliedz.

4) Zviedrijas banku uzraugs U. Cērps apstiprina, ka Swedbank stāvoklis ir stabils. Baumas par naudas nepieejamību Zviedrijas bankomātos un problēmām Zviedrijas mātes bankā ir nepatiesas.

5) Masu medijos nav bijis NEVIENAS oficiālas ziņas  par jebkāda veida Swedbank problēmām, tikai ziņas par labu peļņu:

“Swedbank šogad deviņos mēnešos strādājusi ar 78,4 milj. Ls peļņu”
Dienas Bizness

6) Lielo rindu dēļ dažos bankomātos beigusies nauda. Swedbank naudu papildina, jo naudas pietiekot. Rīgā, uz Brīvības ielas esot pat 100 cilvēkus gara rinda. Tas, ka nauda beidzās bankomātos, nenozīmē, ka bankai ir problēmas. Tas nozīmē, ka ir masu psihoze.

Novēroju, ka Jūrmalā gandrīz visi bankomāti ir iztukšoti un pie atlikušajiem stāv aptuveni 30 cilvēku gara rinda.

7) Neskatoties uz skaidras naudas trūkumu bankomātos, Swedbank kartes joprojām darbojas un viss ir kā parasti. Tikko, ap 21:50, veicu pirkumu ar Swedbank karti, bez problēmām. Ja būtu nopietnas problēmas, naudiņa sen jau vairs nebūtu pieejama.

Nākas secināt, ka notiek bīstama masu psihoze. Nevar jau pārmest cilvēkiem, bet patiesībā šāda masveida bankomātu tīrīšana labākajā gadijumā var sagādāt lielas neertības pašiem klientiem, bet sliktākajā gadijumā pat pabojāt bankas stabilitāti.

Kopsavilkums:

  • Baumām visdrīzāk nav pamata.
  • Ja arī būs nepatikšanas, tad visticamāk nevis dēļ bankas problēmām bet tikai dēļ masu psihozes.
  • Pat, ja kaut kas slikts notiktu, nauda tāpat netiktu zaudēta, jo FKTK šādas problēmas risina. Latvija ir ES sastāvā un valstij ir jāpilda striktās noguldījumu garantijas normas un tas arī tiek darīts.

Mans padoms cilvēkiem:

1) Sakārtojiet savas finanses, nodrošinieties pret banku problēmām jau laicīgi, lai pie katrām baumām nav lieki jāuztraucās. Te daži padomi kā to panākt.

2) Nepsihojiet tik traki, jo šāda masu psihoze var tikai radīt ļaunumu pašiem – nav vairs 90-tie gadi, esam tomēr pietiekami attīstīta Eiropas Savienības valsts ar noguldījumu garantijām un dažādiem drošības mehanismiem.

Piecas patiesības par krieviem un krievu valodu

Pēdējā laikā nacionālā naida kurināšana sit augstu vilni un man riebjas noskatīties, ka latvieši nostājas pret krieviem un krievi nostājas pret latviešiem, pie kam ne viena, ne otra puse lāga nesajēdz kur ir problēma un kas šim naidam par iemeslu. Bet naids ir no pirksta izzīsts, jebšu speciāli radīts ar mērķi sanaidot cilvēksu vienu pret otru un pie vainas ir konkrēti cilvēki un politiskie spēki, nevis sabiedrība. Lieku visu pa plauktiņiem…

1. Krieviski runājošie nav tizlāki, stulbāki vai ļaunāki par latviešiem. Tādi paši cilvēki vien ir.

Man (un vairumam latviešu?) nav nekas pret krieviem un krievu valodu. Pazīstu daudzus krieviski runājošos – gan Latvijas pilsoņus, gan Krievijas pilsoņus, gan krieviski runājošus ukraiņus un armēņus. Guess what? Viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā mēs, latvieši. Nav ne stulbāki, ne tizlāki, ne ļaunāki vai riebīgāki. Bet viņi ir cilvēki un dzīvo tepat līdzās. Vēsture, ekonomiskā situācija un citi apstākļi viņus ir ieskalojuši svešā teritorijā tāpat kā daudzus latviešus, kas dzīvo Īrijā, Anglijā u.c. zemēs.

Varbūt arī lielāka daļa noziedznieku un sabiedrības pabiru ir krieviski runājoši un tas pat varētu būt (es nesaku ka ir) saistīts ar krievu tautības mentalitāti, tomēr varbūtība, ka tevi piečakarēs latvietis ir gandrīz tikpat liela kā varbūtība, ka tevi piečakarēs krievs vai žīds. Varbūt krieviski runājošie dēļ mentalitātes ir agresīvāki, bet “pa seju var norauties” kā no krieviski runājošajiem tā no latviešiem.

2. Vairumam krieviski runājošo nav tieša sakara ar okupāciju.

Visas tās runas par okupantiem šķebina. No tiem krieviski runājošajiem, kas pašlaik vēl ir dzīvi, labi jau saujiņa ir tādu, kas bija vainojami, vai piedalījās okupācijā – varbūt vēl ir palicis kāds sačākstējis pensionārs kādā piesmakušā istabiņā, vai kāds radikālis ar vienu rievu smadzenēs, bet reāli 99.9% uz ielām, birojos, skolās utt. nav nekādu okupantu. Krievu saukāšana par okupantiem ir tikai plika un pliekana nacionālā naida kurināšana un cilvēku apvainošana. Jā, PSRS okupēja Latviju, jā, tas bija par iemeslu okupējušās nācijas tautības ienākšanai Latvijas teritorijā, bet come on, kāds 15 gadīgai skolniecei, kuras vecāki ir krieviski runājoši, sakars ar okupāciju? Visus krievus saukt par okupantiem – tas ir gandrīz vai rasisms. Neaizmirsīsim, ka barikādēs un cīņās pret OMON bija arī pa kādam (ne daudz, bet pa kādam) krieviski runājošajam.

3. Krievu valoda nav slikta, to zināt ir labi.

Latvijā valsts valoda ir latviešu un ir jāpietiek tikai un vienīgi ar latviešu valodas zināšanām (un tā tam būt mūžīgi), bet, ņemot vērā krievu valodas popularitāti visā pasaule, krievu valodas zināšanas ir tikai priekšrocība un ieguvums jebkuram inteliģentam latvietim vai jebkuras tautības cilvēkam. Nav slikti, ja latvietis māk runāt krieviski.

4. Valodas problēmas Latvijā nav. Vairums krieviski runājošo var un grib tikt galā.

Manuprāt, caurmērā ne  latviešiem ne krieviem nav nekādu problēmu ar esošo situāciju, visi dzīvojam komfortabli un arvien vairāk krieviski runājošo apgūst latviešu valodu. Īpaši augsts latviešu valodas apguves līmenis ir skolnieku un studentu starpā. Kad mācījos LU, nebija mums neviena krieviski runājošā, kas atpaliktu dēļ tā, ka nemācētu valodu, visi mācēja sazināties latviski, vairums pat tekoši. Cilvēkiem nav problēmu ar latviešu valodu. Varbūt ir pa kādam krieviski runājošam pensionāram, kas kādreiz uzduras uz tādu latvieti, kas nerunā krieviski, bet, piedodiet par skarbumu, tas ir tikai laika un evolūcijas jautājums.

Patiesībā daudzi krieviski runājošie grib uzlabot savas latviešu valodas prasmes un runāt latviski, bet bieži vien sadzirdot akcentu, latvieši to neļauj un paši pāriet uz krievu valodu. Par šo man sūdzās kaimiņiene – “Kā es varu iemācīties runāt latviski, ja visi latvieši ar mani cenšās runāt krieviski?”

5. Parakstu vākšana par krievu valodu ir dažu ļaunu cilvēku lēta un zemiska destruktīva darbība, jo tā sabiedrībai nodara tikai ļaunumu.

Tā vien šķiet ka visas šīs aģitācijas par krievu valodu kā otru valsts valodu ir plika, lēta un zemiska nacionālā naida kurināšana, kad daži ļauni cilvēki ar zemiskiem līdzekļiem mēģina sanaidot krievus pret latviešiem un latviešus pret krieviem. Kāpēc?

Pirmkārt, šīs aktivitātes ne tikai kā nevienam nepalīdz, bet nodara tikai ļaunumu gandrīz visai sabiedrībai, jo:

1) Kampaņai nav jēgas. Valodas barjeras praktiski nav un ja arī ir tad ar katru gadu arvien mazāk. Perspektīvā krievu valoda kā valsts valoda gandrīz nevienam pilsonim nav vajadzīga.

2) Kustība par krievu valodu kā valsts valodu nekad nesavāks vajadzīgo balsu skaitu. Visi to saprot. Jau pašā iesākumā ir skaidrs kā šī ir tukša valsts naudas tērēšana – destruktīva rīcība.

3) Pat vairumam krieviski runājošo nemaz to valodu tik ļoti nevajag. Savāca tikai 150 000 parakstu un liela daļa, iespējams, paši nemaz nesaprata kāpēc parakstījās. Tātad vairumam krieviski runājošo par šo visu ir, godīgi sakot, “pajāt”.

4) Līdzekļi kādi tika izmantoti parakstu vākšanā ir lēti un zemiski. Mēģinājumi apčakarēt latviešus sociālajos tīklos, kā arī piedabūt latgaliešus parakstīties itkā par latgaliešu valodu ir ļoti zemiska un neētiska rīcība, kas tikai apstiprina, ka akcijas organizatori ir zemiski nelieši.

Otrkārt konkrētiem politiskajiem spēkiem tas ir ideāls veids kā celt savus reitingus, bet tauta no tā neiegūst neko – ar garantiju, neviens parastais cilvēks neko neiegūst.

Treškārt, dažām personām, kas, iespējams nevar sasniegt gandarījumu savā dzīvē un varbūt vispār atrodas nepareizajā vietā, šī ir iespēja celt savu pašapziņu un gūt zināmu apmierinājumu un noteiktas sabiedrības daļas atzinību. Neesmu psihologs, precīzi nepateikšu, bet es nezinu kam jānotiek, lai pilnīgi vesels un ar sevi mierā esošs cilvēks svešā valstī mēģinātu iet un veidot kaut kādas nekārtības un šķelšanos.

Tāds lūk ir mans viedoklis…

Bonuss: Dažos punktos līdzīgs viedoklis, kuru izsaka pazīstama krievu politiķe un Krievijas partijas “Demokrātiskā savienība” dibinātāja

Kā valsts pati sevi stulbi apčakarēs, jeb izmaiņas mikrouzņēmuma nodokļa likumā.

Kāpēc mikrouzņēmuma nodokļa likumā esošie caurumi patiesībā valstij nāca par labu?

Nav noslēpums, ka, parādoties MU (mikrouzņēmuma) nodoklim, daudzi uzņēmēji to izmantoja par pamatu shēmām, kas ļava aplokšņu algas nomainīt pret legālu mazā mikrouzņēmuma nodokļa maksāšanu. Proti, normāla firma sadalīja darbiniekus pa mikrouzņēmumiem, lai varētu maksāt mazo mikrouzņēmuma nodokli, kas ir 9% (reālais nodoklis normālam darbiniekam oficiāli ir ~45%, tāpēc mums ir aplokšņu algas). Ieguvēji itkā bija visi, uzņēmējs var atļauties 9% nodokli, darbinieks visus ienākumus saņem legāli un arī aldziņa nereti sanāk lielāka, valsts saņem 9%, kurus agrāk nesaņēma. Tiem, kas par to neko nav dzirdējuši – agrāk 7% – 12% saņēma “melnās” firmas, kas nodarbojās ar naudas atmazgāšanu un deva iespēju uzņēmumiem tikt pie skaidras naudas ko izmaksāt aplokšņu algās. Līdz ar MU nodokļa ieviešanu un saistītajām shēmām, uzņēmumiem bija izdevīgāk maksāt 9% valstij, nekā 7% – 12% “bandītiem” un valstij neko.

Kas tagad notiks?

Mani ir sasniegusi jauna informācija par izmaiņām MU nodokļa likumā. Valsts izdomājusi krānu piegriezt un gudriniekus iztrenkāt, lai šādas shēmas vairs nebūtu iespējamas. Visādu citādu izmaiņu starpā jaunajā likumā paredzēti šādi ierobežojumi:

Par MU nodokļa maksātāju nevarēs būt uzņēmumi, kas

1) nodarbojas ar darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumiem (definīcija: darba devējs slēdz darba līgumu ar darbinieku nolūkā to norīkot uz laiku veikt darbi citā uzņēmumā – tā labā un vadībā, pakļaujoties uzņēmuma noteiktajai darba kārtībai un rīkojumiem);

2) sniedz pakalpojumus komersantam, ar kuru kādam no MU darbiniekiem (arī īpašniekam) pēdējo 12 mēnešu laikā ir bijis spēkā darba līgums UN šie pakalpojumi rada vairāk nekā 75% no MU ceturkšna apgrozījuma.

Tā kā grozījumi likumā nav pieņemti, tad ir iespējamas turpmākas izmaiņas. Acīmredzams, ka vairs neies krastā vienkāršais variants, kad darbinieks reizē sēž uzņēmuma ofisā par minimālo algu un pārējo algas daļu saņem kā mikrouzņēmuma īpašnieks vai darbinieks.

Kurš no tā iegūst un kāpēc valsts paliks “apčakarētā” lomā?

Tai pat laikā grāmatveži un juristi jau gatavo variantus un shēmas, kā šos jaunos grozījumus apiet. Man šķiet, ka efekts šiem grozījumiem būs minimāls, jo pavisam lieli un nopietni uzņēmumi shēmošanu ar mikrouzņēmumiem neizmantoja arī līdz šim, savukārt krūmu firmas pa lielam tomēr šos ierobežojumus varēs apiet un es pat zinu kā – ar jaunām shēmām vai vecajām labajām aplokšņu algām.

Lielākais ieguvējs, manuprāt, būs likumdevēja institūcija, kas varēs likt roku uz sirds un apgalvot, ka ir darījusi visu, lai apkarotu nodokļu optimizētājus un salāpītu caurumus savos likumos. Valsts kopumā varētu arī būt zaudētājs, jo daļa no uzņēmējiem, kas izmantoja šīs shēmas varētu pāriet atpakaļ uz aplokšņu algām, pārējie gluži vienkārši pārshēmosies, nodibinot papildu uzņēmumus, lai apietu ierobežojumus. Neviens netaisās maksāt lielākus nodokļus!

Kā pasargāt sevi no banku un finanšu krahiem, neizmantojot zeķi?

Šis jautājums šobrīd ir aktuālāks kā jebkad, vēl jo vairāk, ja ņemam vērā, ka pēdējā laikā mums gadās pa bankas krīzei reizi trijos gados. Man nav šaubu, ka vairums Krājbankas klientu tiks cauri vien ar izbīli un pamatīgām neertībām, jo noteikti nav daudz tādu privātpersonu, kam Krājbankā bija vairāk par valsts garantētajiem 100 000 eiro. Tomēr ir tādi, kā, piemēram, Raimonds Pauls, kas varētu zaudēt pat simtus tūkstošu. Neatkarīgi no tā, vai pelni 200 latus vai 10 000 latu mēnesī, pret finanšu katastrofām ir iespējams elementāri nodrošināties.

Tāpēc šoreiz dodu padomus privātpersonām kā pasargāt savu naudu un nervus no banku un finanšu krahiem, neizmantojot zeķi.

1. Izmanto zeķīti. Mājās vienmēr glabā nelielu skaidras naudas summu ārkārtas situācijām.

Nav visa nauda jātur mājās zeķē, bet ir labi, ja ir pieejamas ārkārtas rezerves pārtikas un medikamentu iegādei. Atkarībā no maciņa biezuma tie varētu būt 20 – 100 lati. Turigākie iedzīvotāji, kas var atļauties kārtīgu seifu, mājās varētu glabāt arī lielākas summas, tomēr nevajadzētu pārspīlēt, lai neciestu stipri zādzības gadijumā.

2. Turi kontus divās dažādās bankās, abus ar atlikumu.

Vienā kontā tiks saņemti ienākumi, savukārt konts otrā bankā būs rezerves konts, kuru izmantosi banku krīzes gadijumā. Pirmkārt, rezerves kontā būtu vēlams turēt nelielu, vienmēr piejamu naudas summu, to varēsi izmantot ikdienas vajadzībām gadijumā, ja banka, kurā saņemam ienākumus aizveras. Otrkārt, rezerves konts citā bankā dos iespēju operatīvi pārslēgt ienākumu saņemšanu uz strādājošo banku, nestāvot rindā uz jauna konta atvēršanu.

3. Sadali uzkrājumus starp bankām.

Līdzekļu sadalīšana starp bankām nodrošinās, ka vismaz daļa iekrājumu būs pieejama, ja viena no bankām tiks slēgta. Lai arī valsts garantē noguldījumu līdz pat 100 000 eiro (70 000 latu) atmaksu, bankas aizvēršanās gadijumā noguldītie līdzekļi var būt nepieejami mēnesi, varbūt pat ilgāk, jo valstij ir vajadzīgs laiks, lai zudušos noguldījumus atmaksātu. Ja ietaupījumi pārsniedz 100 000 eiro, tad to sadalīšana pa dažādām bankām ir absolūti obligāts drošības nosacījums.

4. Saņem ienākumus vairākās bankās.

Ja pašam vai ģimenei ir vairāki ienākumu avoti vai algas, tad prātīgi būtu ienākumus saņemt vairākās bankās un katrā bankā izveidot maksājumu karti. Tas dos iespēju maksimāli nodrošināties pret neertībām un pat saglabāt zināmu komforta līmeni finanšu jomā vienas bankas slēgšanas gadijumā.

5. Izvēlies lielas un savstarpēji nesaistītas bankas.

Izvēloties bankas, vajadzētu izvēlēties savstarpēji nesaistītas bankas, piemēram, zviedru banku un valstij piederošu banku. Vai dāņu banku un valstij piederošu banku. Tas samazinās varbūtību, ka abas bankas piedzīvo problēmas nopietnas krīzes gadijumā.

Vēl izsmalcinātāks gājiens ir izvēlēties bankas ar dažādām noguldījumu atmaksu garantijām. Piemēram, Danske Bank skaitās dāņu bankas filiāle, nevis dāņu bankas meitas banka, tāpēc klientiem noguldījumu atmaksu garantē Dānijas valsts. Jāsaka gan, ka lielākā daļa Latvijā strādājošo banku tomēr ir pakļautas Latvijas noguldījumu garantijas likumam. Īsā laika periodā bankrotējot divām vai vairākām bankām, kas visas pakļautas Latvijas noguldījumu garantijām, noguldītājiem varētu nākties ilgi gaidīt, kamēr valsts visiem samaksā garantēto naudu.

6. Nekad neglabā vairāk par 100 000 eiro vienā bankā.

Ja tavi iekrājumi pārsniedz 100 000 eiro, tad bankas likvidācjas gadijumā no valsts varēs saņemt tikai 100 000 eiro. Tātad, ja glabāsi 300 000 eiro vienā bankā un šī banka bankrotēs, atpakaļ dabūsi tikai 100 000 eiro. Latvijā ir vismaz 10 daudzmaz normālas bankas, tādējādi prātīgi sadalot savus iekrājumus droši vari glabāt kaut vai mijonu, ar visām noguldījumu garantiju priekšrocībām. Protams, dažās bankās noguldījumu procenti ir labāki, nekā citās, tomēr pieredze rāda, ka bankas bankrota risks ir pietiekami augsts, lai ar to rēķinātos.

Ja ietaupījumi pārsniedz miljonu, tad ir neskaitāmi veidi un iespējas kā droši glabāt tik lielas summas. Tos es te neizskatīšu, multimiljonāri paši tiks galā.

7. Atver kontu tīrā ārvalstu bankā.

Konts reputablā ārvalstu bankā, kurai nav filiāles Latvijā, ļaus pasargāties no gadijuma, kad paralizēta tiek visa mūsu valsts banku sistēma. Varbūtība šādam notikumam ir mikroskopiska un nevajadzētu īpaši uztraukties, ka kaut kas tāds varētu gadīties, tomēr šī stratēģija dos zināmu papildu sirdsmieru. Visdrošākās, protams, ir Šveices bankas, tomēr, lai atvērtu kontu Šveices bankā, vajadzēs vismaz 80 000 eiro (lai gan ir veidi kā kļūt par Šveices bankas klientu jau no 30 000 eiro), kā arī visdrīzāk būs obligāti bankai jāpierāda naudas līdzekļu legalitāte. Vieglāk kontu būs atvērt citu valstu bankās, kur nav tik augstas prasības.

8. Glabā naudu dažādās valūtās.

Lai nodrošinātos pret kādas valūtas krahu, vēlams diversificēt savus ietaupījumus un glabāt tos dažādās valūtās, piemēram gan eiro, gan ASV dolāros. Varbūtība, ka kādu no lielajām valūtām īsā laikā skars krahs ir ļoti maza, tomēr tā kā nauda parasti tiek ieguldīta ilgtermiņa depozītos, tad valūtu diversifikācija ir vēlama.

9. Atver individuālo seifu bankā.

Lai nodrošinātos pret vispārēju banku krīzi, kad problēmas skar vairākas vai visas bankas, vari iznomāt individuālo seifu kādā no bankām, kas piedāvā šo pakalpojumu un seifā uzglabāt kādu nelielu daļu, teiksim 1 – 5% no saviem iekrājumiem. Naudu glabāt seifā nav izdevīgi, jo netiek saņemti procenti un par seifa nomu jāmaksā ap 7 – 15 lati mēnesī, tomēr pretēji naudas glabāšanai mājās, individuālais seifs bankā aizsargā pret zādzībām un ugunsgrēku. Pat seifus iznomājošās bankas bankrota gadijumā, savā seifā esošās vērtības varēsi dabūt atpakaļ.

Individuālais seifs bankā nodrošina aizsardzību arī pret kreditoriem, jo neviens netiek klāt naudai, kas atrodas seifā.

10. Glabā zeltu.

Ja esi ļoti bailīgs noguldītājs un gribi nodrošināties ne tikai pret banku krīzi, bet arī vispasaules valūtu krīzi, kariem u.c. ļoti lielām katastrofām, kas var paralizēt bankas un valūtas, vari turēt daļu ienākumu tīrā zeltā. Ir speciāls investīciju zelts dažāda izmēra monētās un stieņos, kas paredzēts šādam mērķim. Jāsaprot, ka nav izdevīgi pirkt zeltu ar mērķi to pēc gada pārdot, jo zelta cena gan ceļās gan krīt, tāpēc tas var nest zaudējumus, tomēr pieredze rāda, ka daudzu gadu garumā zelta cena tikai pieaug. Zelta stieni vari glabāt augstāk minētajā bankas individuālajā seifā vai augstas klases slepenā privātajā seifā savās mājās. Pirkt zelta kluci un glabāt to zem spilvena būtu neadekvāta rīcība.

11. Diversificē savu kapitālu un domā līdzi.

Visbeidzot, ja esi turīgs cilvēks, tad diversificē savu kapitālu, daļu ieguldi dažādās bankās dažādu valūtu depozītos, daļu vērtspapīros, daļu kādā nekustamajā īpašumā, daļu zeltā un daļu turi skaidrā naudā, pie kam ideāli, ja tas viss atrodas dažādās vietās vai pat valstīs. Nevis kā Raimonds Pauls, kas paņem 800 000 eiro un nogulda visu vienā bankā.

Kas notiks ar Latvijas Krājbanku?

Domāju, ka nu jau gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji būs dzirdējuši par Latvijas Krājbankas finanšu problēmām. Diemžēl Internetā un presē pieejamā informācija ir saraustīta un nepilnīga, tāpēc apkopoju faktus tiem, kurus skar Latvijas Krājbankas problēmas.

Kas notiks ar Latvijas Krājbanku?

Ir divi ticami varianti un viens neticams. Pirmais, iespējamais variants. Ja Lietuva glābs savu Snoras banku līdzīgi, kā mēs savulaik glābām Parex, tad ļoti iespējams, ka līdzīgi kā mēs glābām arī Parex filiāli Lietuvā, viņi glābs arī mūsu Krājbanku, jo kā nekā tas tomēr viņiem varētu izrādīties izdevīgāk. Man gan šķiet, ka lietuviešiem būs vienalga, tāpēc visdrīzāk notiks otrais variants. Otrais, ticamākais variants. FKTK ļaus Krājbankai bankrotēt, izmaksās noguldītājiem garantētos noguldījumus, bet zaudējumus mēģinās jau piedzīt likvidācijas procesa ietvaros. Šis variants ir vairāk ticams, es pat teiktu 90%, jo mūsējie jau pateica, ka Krājbanku neglābs (Parex pieredze) un lietuvieši arī jau tikko pateica, ka diez vai Snoras tiks glābta. Trešais, nereālais variants. Pēkšņi uzradīsies cita liela banka, kas pārpirks Krājbanku un Krājbanka turpinās strādāt ar citu nosaukumu. Es dodu 90%, ka Krājbanka tiks likvidēta.

Vai nauda, kas atrodas privātpersonu un uzņēmumu Krājbankas kontos un depozītos ir zudusi?

Nav zudusi. Ja kopējā summa nepārsniedz 100 000 eiro, tad nav par ko uztraukties, jo šī nauda tiks atmaksāta. Valsts to garantē. Diemžēl tie cilvēki un uzņēmumi, kam Krājbankas kontos kopā ir vairāk par 100 000 eiro, Krājbankas likvidācijas scenārijā varētu saņemt vien tikai 100 000 eiro.

Kad Krājbankas klientiem  tiks atgriezta viņu nauda?

Sākot ar 23. novembri bankomātos varēs izņemt ne vairāk kā 50 latus dienā. Sākot ar 24. novembri šos te 50 latus varēs izņemt arī bankas filiālēs. Likvidācijas scenārijā visu noguldījumu summu (līdz 100 000 eiro) visdrīzāk varēs saņemt 20 – 30 dienu laikā, kopš bankas darbība tika ierobežota. FKTK sola, ka izmaksas varētu sākties jau nākamnedēļ (28. novembris – 1. decembris). Visticamāk, ka pilnas noguldījuma summas atgūšana aizņems vairāk nekā 30 dienas.

Par kādu naudu tiks atmaksāti noguldījumi?

Ir aplēsts, ka, likvidējot Krājbanku, valstij Krājbankas klientiem būs jāatmaksā aptuveni 350 miljoni latu. Aptuveni 150 miljoni latu ir iekrāti noguldījumu garantiju fondā, atlikušie 200 miljoni tiks ņemti no valsts kases ar mērķi tos atmaksāt pēc tam, kad būs noslēgusies Krājbankas likvidācija un aktīvu pārdošana.

Kas notiek ar individuālajiem seifiem?

Uz individuālo seifu izmantošanu neattiecas nekādi ierobežojumi, tiesa, nākot uz banku, iepriekš esot jāpiezvana. Visdrīzāk, ka likvidācijas gadijumā seifu lietotājiem būs jāmeklē jauns seifs citā bankā. Katrā ziņā omes briljanti nav zuduši.

Kā Krājbankas krīze ietekmēs Latvijas valsti un iedzīvotājus?

Ja Krājbanka ir lielos mīnusos un tai nekas nepeider, tad sliktākajā gadijumā valsts varētu zaudēt nedaudz virs 350 miljoniem (atsaucoties uz Dienas Biznesā minētajiem datiem). Šī ir summa, kas būs jāatmaksā ieguldītājiem. Kā jau minēju, tiks iztērēts noguldījumu garantiju fonds un vēl ap 200 miljoniem no valsts kases. Tomēr ticamāka ir versija, ka kopējais zaudējums būs mazāks, jo Krājbankai noteikti ir dažādi aktīvi un vēl kaut kādi naudas līdzekļi, kurus var izmantot. Tomēr pat visoptimistiskākajā scenārijā valsts zaudēs 100 – 200 miljonus (mans minējums). Protams, tas viss pārvērtīsies jaunos nodokļos un dažādos budžeta samazinājumos.

Papildus, protams, cilvēki un uzņēmumi, kam Krājbankā bija virs 100 000 eiro, piemēram, komponists Raimonds Pauls, varētu zaudēt to noguldījumu daļu, kas pārsniedz 100 000 eiro.

Kas tur īsti notika?

Īsā versija – bankas īpašnieki pievāca ievērojamus līdzekļus un aizlaidās.

Vai Latvija ir lēta mauka?

Varbūt pietiks dalīt uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret 50 000 – 100 000 latus vērtu īpašumu iegādi Latvijā? Varbūt dziļākajā krīzes posmā tā arī nebija slikta ideja īstermiņa problēmu risināšanai, bet pašlaik šī iespēja ir destruktīva un sabiedrību šķeldinoša.

100 000 latu Rīgā un 50 000 latu citur Latvijā ir naudas summas, kas vairāk vai mazāk atbilst tādiem īpašumiem, kas ir cienīgi, lai tur dzīvotu vidusšķira. Jā, diemžēl pašreizējais vidējais Latvijas iedzīvotājs sava zemā pašnovērtējuma vadīts nosmiesies pie sevis – „sapņo vien!”, bet realitātē tās ir naudas summas, kas ekonomiski aktīvajām Latvijas ģimenēm vēl būtu sasniedzamas ar saprātīgu aizdevumu palīdzību pārskatāmā nākotnē un nodrošinātu cilvēcīgus dzīves apstākļus – trīs vai četru istabu dzīvokli jaunajā projektā, drošā un sakoptā vidē ar privātu bērnu laukumu, labā rajonā.

Diemžēl tas, kas tagad notiek ir nenormāls cenu kāpums kvalitatīvos īpašumos centrā un jaunajos projektos, jo ienāk maksātspējīgie krievi un nu jau arī ķīnieši un atkal sačakarē tirgu. Atsevišķos jaunajos projektos cenas gada laikā ir pieaugušas no 1400 eiro par kvadrātmetru līdz pat 1800 un vairāk. Šī tendence nu jau atkal vairumam Latvijas iedzīvotāju liedz iegādāties cilvēka dzīvei cienīgus īpašumus.

Bet hei, vai ir vērts par to uztraukties? Dzīvokļu cenas vecajās padomju laiku blokmājās un “hruščovkās” dažādos „ghetto” rajonos ar augstu noziedzību un zema līmeņa infrastruktūru ne tikai kā nepieaug, bet pat krītas. Lai taču tie latvieši dodas dzīvot tur, kur piečurātas un ar grafiti izrotātas kāpņu telpas. Krievu vidusslānis var samaksāt vairāk, tādēļ viņi ir pelnījuši dzīvot Rīgas un Latvijas kvalitatīvākajos īpašumos. Tāda diemžēl šobrīd ir Latvijas valdības politika un tiem, kas šo likumu pieņēma ir „pajāt”, jo neba deputāti, vai ministri dzīvo „hruščovkās” ar pēc kaķu mīzalām smirdošām kāpņutelpām.

Kāpēc es par to cepjos? Vai man skauž, ka nu Krievijas krievi un ķīnieši varēs tikt pie tādiem īpašumiem, par kādiem latvieši vairs atkal var nesapņot? Nē, man neskauž, es dzīvoju privātmāja, sakoptā vidē, labā rajonā tikpat labi, ja ne labāk par krievu iebraucējiem. Man gluži vienkārši ir žēl un izraisa riebumu fakts, ka Latvija ir kļuvusi par skaistu, bet lētu mauku, kas pārdodas apmaiņā pret īstermiņa guvumu. Man ir žēl, ka tik daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir jādzīvo miskastē, kamēr Krievijas krievi lepni aizņem jaunos projektus un dzīves telpas labāko daļu mūsu galvaspilsētā. Es negribu redzēt Latviju pēc 20 gadiem tādu, kur latvieši dzīvo „ghetto” rajonos, bet prestižie un drošie kvartāli ir pildīti ar ārzemniekiem.

Ko darīt?

Pirmkārt, viens variants būtu palielināt īpašumu vērtības slieksni līdz kādiem 300 vai 500 tūkstošiem. Lai krievu bāleliņi pērk tikai tos īpašumus, kas nav mērķēti uz vidusšķiru. Un lai mūsu nekustamo īpašumu attīstītāji vairāk domātu par vidusšķiras līmeņa īpašumu radīšanu.

Otrkārt, varbūt ir vērts piedāvāt uzturēšanas atļaujas nevis apmaiņā pret īpašumu iegādi, bet gan tikai pret uzņēmumu un darbavietu radīšanu?