Turpmāk blogošu Mozello platformā

Turpmāk savu blogošanu veikšu citā adresē:

http://www.blumentals.lv/

Kā VID mani “apčakarēja”, lai gan es neko sliktu nebiju izdarījis.

Runā, ka ir divas lietas no kā nevar aizbēgt – nāve un nodokļi VID. Man atliek vien piebilst, ka pat ja būtu iespējams izvairīties no nāves – jēga maza – jo “tāpat atnāks VID un izdrāzīs”.

Šis ir stāsts par to kā situācijā, kur nodokļu maksātāju (eksportējošu uzņēmumu), kas nodokļos ir samaksājis par daudz, VID mākslīgi pārtaisa par parādnieku un likuma pārkāpēju + protams, iekasē milzīgu summu.

Viss sākās pirms pāris nedēļām, kad VID man priekšpēdējā dienā paziņoja, ka mans uzņēmums ir nodokļos samaksājis ~2000 Ls par daudz un ja es šo summu neprasīšu atpakaļ līdz noteiktajam termiņam (palikusi viena diena), tad viņi šo naudu dzēsīs (pievāks). Tiklīdz es uzrakstīju iesniegumu, lai šo naudiņu man atgriež, VID paziņoja, ka ir uzsācis uzņēmuma datu pārbaudi un konstatējis kaudzi ar nepilnībām.

Pārsvarā visi bija sīkumi – (sajauktas deklarācijas ailītes, sīkas novirzes utml.), kurus grāmatvede raiti novērsa, bet bija arī lielāks punkts – manam uzņēmumam tiek atņemtas nodokļu atlaides par ziedojumiem labdarībai ap 1500Ls apmērā. Sāku iedziļināties un izrādās, ka gribot labu esmu iekritis VID slazdā.

Kā legāli tapt apzagtam…

1) 2008.g. uzņēmumam bija liela peļņa un uzņēmums samaksāja lielu nodokli – daudzus tūkstošus. Visi laimīgi.

2) 2009.g. uzņēmumam bija zaudējumi (nauda tika ieguldīta attīstībā), tomēr visa gada garumā uzņēmums pa mēnešiem uz priekšu maksāja nodokli avansā – vairākus tūkstošus – par neeksistējošu peļņu (jo likums tā noteica). Rezultātā 2009.g. uzņēmums neko nenopelnīja, bet valsts tomēr iekasēja daudzus tūkstošus uzņēmuma naudas par neko (tāds mums likums).

3) Tā kā uz 2010.g. sākumu uzņēmums valstij bija samaksājis jau daudzus tūkstošus, bet peļņas nebija, tad es pārtraucu avansa maksājumus, jo uzreiz pēc gada deklarācijas iesniegšanas februārī VID jau redzētu, ka patiesībā mēs visu 2009.g. jau bijām samaksājuši stipri par daudz un nekādu parādu mums nekad nav bijis un nevarēja būt. Tā arī notika – VID atzina, ka 2009.g. mēs nodokļos esam pārmaksājuši daudzus tūkstošus.

4) 2010.g. atkal bija labs gads ar peļņu un mūsu uzņēmums ziedoja naudiņu Ziedot.lv projektam “mazajām sirsniņām”, kā arī citiem labdarības projektiem. Par ko likums mums iedeva arī dāsnas nodokļu atlaides – kopā ~1500 Ls. Jauki.

Viss jau sen bija aizmirsts, pagāja 3 gadi, līdz pēkšņi šī te pēdējā VID pārbaude konstatēja, ka, izrādās mums uz pāris nedeļām 2010.g. janvārī VID datorā ir bijis formāls ~20 Ls parāds (neskatoties uz to, ka faktiski, valsts kasē stāvēja daudzi tūktoši pārmaksātas naudas), kas ir par pietiekamu iemeslu lai atņemtu nodokļa atlaidi.

Kā tas var būt? A vot tā – jo likums tā teica. Patiesībā likums tā neteica, bet vismaz VID šo likumu tā izlasīja. Principā tas ko VID saka, pārfrāzējot, ir – jā Jūs esat samaksājuši krietni par daudz, mēs piekrītam, tomēr dēļ veida kā darbojas likums un mūsu datorsistēma, formāli uz īsu brīdi Jūs bijāt parādā 20 Ls un par to mēs jūs sodam atņemot 1500 Ls nodokļu atlaidēs.

Pārdomas

Ne jau naudas summa, kuru VID iekasē ir sāpīga. Patiesībā mans uzņēmums labdarībai ziedo naudas summas, kas krietni vien pārsniedz nodokļu atlaižu normas. Manispēc tās atlaides varētu nebūt vispār.

Sāpīgs ir pats fakts, ka visa tā cenšanās maksāt nodokļus un būt kārtīgam saimniekam patiesībā ir kaķim zem astes, jo “tāpat atnāks VID un izdrāzīs”. Ja kāds šo te lasa un uzskata, ka VID ir normāla iestāde – ticiet man – nav. Ja tu esi tas, kurš kaut ko dara – veido vai ražo – agri vai vēlu VID tāpat tomēr atnāks un izdrāzīs, jo par ko “piesieties” var atrast vienmēr. Ja strādā pa kaktiem un neko nemaksā – varbūt tomēr viss būs ok.

Sāpīgs ir fakts, ka visi tie nostāsti par VID ļaunumu un atriebību nav mīts, bet realitāte. Es 6 gadus dzīvoju ilūzijās – es jau visu daru pareizi, tāpēc VID mani liek mierā. Yeah, right… muļķības.

Sāpīgi ir arī dzirdēt no savas grāmatvedes ar milzīgu stāžu un pieredzi – “nekādā gadijumā nemēģini pārsūdzēt, zinu pēc pieredzes – uzsūtīs vēl nopietnāku auditu – speciāli piesiesies visam kam un uzrēķinās sodus – tā notiek gandrīz visiem.”

Kāds teiks, ka vainīga ir grāmatvede, kads teiks ka vainīgs esmu es pats un es pat varētu piekrist, bet valstī, kur uzsvars ir nevis uz veselo saprātu, bet uz birokrātisku cūcību tomēr arī nav kaut kas kārtībā…

Kāpēc sociālais nodoklis ir bezjēdzīgs un pensijas un pabalsti būtu jālikvidē vispār

Uzreiz brīdinu – mans viedoklis ir skarbs un nepatiks daudziem. Bet neesmu politiķis un vidēji domājošo, kā arī pensionāru balsis nekolekcionēju…

Vai Tu zini, ka, ja Tu “uz papīra saņem” 500 Ls algu, tad sociālajās iemaksās par Tevi kopumā tiek iekasēts ~175 Ls (daļu piemet darba devējs), no kā saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem Tavai pensijai aiziet ~7 Ls (2012. gadā tas bija 2x mazāk, jeb 3.5Ls, avots), pārējie 168 Ls mēnesī tiek iztērēti citiem mērķiem. Ja Tev ļautu izvēlēties atteikties no valsts apmaksātas medicīnas, pabalstiem un aprūpes un paturēt kaut pusi no šiem 168 Ls mēnesī kā iekrājumu nebaltai dienai, kā Tu rīkotos?

Esmu pārliecināts, ka sociālās aprūpes sistēma nekam neder, jo balstās uz sapuvušiem pamatiem un neatspoguļo taisnīguma principus. Un ar to es nedomāju, ka pensijas vai pabalsti ir par mazu. Ar to es domāju, ka pensijas un pabalsti šodienas izpratnē veicina nodokļu nemaksāšanu, sociālo saspīlējumu, finansiālo bezatbildību un slinkumu. Ekspliciti vēlos atzīmēt, ka nesaskatu vainu nevienā sociālajā grupā – šīs nav blame game vai rīcības plāns šodienai, bet konceptuāla sociālās aprūpes sistēmas analīze.

Īsumā: Pensijas un pabalsti tradicionālā formā ir pretrunā ar labklājības pamatlikumu un taisnīgas eksistences definīciju – “ko sēsi, to pļausi”.

Kā darbojas pašreizējais sociālais budžets?

Diemžēl sociālā aprūpe tādā formātā, kādā tā eksistē, čakarē gan cilvēku domāšanu, gan labklājību.

1. Fakts: Strādājošie pašlaik maksā mega lielus sociālos nodokļus, lai uzturētu jaunās māmiņas, pensionārus un bezdarbniekus, kuriem ir vajadzības, bet pašiem parasti nav nekādu uzkrājumu un tikai mikroskopiska daļa (~4%) nonāk pašu pensiju kapitālā. Savukārt jau minētās māmiņas un pensionāri vēl (pastarpināti) plēšās savā starpā par to, cik nu kuram pienākas. Neveselīga atmosfēra…

2. Fakts: Nodokļu maksātāji, lai gan neorientējas precīzos skaitļos, tomēr labi zina, ka no samaksātā sociālā nodokļa pašu pensijām vien tiek putekļi un vairums no maksātājiem uzskata, ka sociālo nodokli maksāt ir bezjēdzīgi, jo samestā nauda tiks izšinkelēta. To apstiprinās dajebkura aptauja. Un cilvēkiem ir taisnība… motivācija ir zema.

3. Fakts: Sociālie nodokļi Latvijā patiesībā ir darbaspēka nodokļu sloga pamatelements, kas pavisam tieši čakarē ekonomikas attīstību un veicina aplokšņu algas. To zina un saprot jebkurš uzņēmējs vai ekonomists.

Kur ir problēma?

1. Sociālā budžeta izmantojums pēc būtības neietver taisnīguma principus, jo pilnvērtīgi nedarbojas “ko sēsi, to pļausi” princips. Nav acīmredzamas saiknes starp iemaksām un izmaksām, jo vieni maksā, bet citi saņem, pie kam cieši nesaistītus un diezgan brīvi pieregulētus lielumus, kas balstās uz mistiskām formulām.

2. Sociālā aprūpe veicina bezatbildību, mākslīgu drošības sajūtu un paļāvību mistiskam veidojumam – valstij, kas atkal neatbilst taisnības likumiem, jo dzīvē nekas nekrīt no gaisa un valsts nevar neko iedot, kas nav kādam noņemts (pie kam valsts parasti nevar iedot tik ck vajag, bet tikai tik cik spēj no kāda cita iekasēt). Un, ja šinī brīdī kāds uzskata, ka vajag ņemt nost bagātajiem un dot nabagajiem, tad lūdzu a) apzināties, ka neko šajā dzīvē nav sapratis un b) iepazīties ar iespējām pārvākties uz Ziemeļkoreju, jo tur ir šādu robinu hudu īstā vieta.

Kā tad būtu pareizi? Uzburam ainiņu…

Ir neglīti noliegt esošo, nepiedāvājot vietā savu risinājumu, tāpēc izmantošu iespēju pafilosofēt par tēmu un piedāvāt plānu, kas nekādā gadījumā nav ieviešams īsā vai pārskatāmā laika periodā, bet konceptuāli varētu būt loģisks risinājums. Ja Tu šo lasi un esi jauns cilvēks darba spējas gados, tad Tu jau šodien vari izvēlēties brīvprātīgi izmantot vismaz dažas no šīm idejām savā dzīvē, negaidot neko no valsts. Tici man, noderēs!

1. Sava pensija un pabalsti katram jānopelna pašam. Vecumdienu pensija, pēcnācēju audzināšana un dzīves kvalitāte ir nevis mistiskas valsts, bet katra cilvēka individuāla atbildība. Cilvēkiem ir pienākums savas dzīves laikā uzkrāt pietiekamu kapitālu komfortablu vecumdienu nodrošināšanai, kā arī savu privāto drošības fondu īpašiem gadījumiem. Tas nav visas sabiedrības (valsts) pienākums. Ja nepieciešamība pēc pabalsta iestājas brīdī, kad indivīda uzkrājums nav vēl pietiekams, tad valstij šim indivīdam jāizsniedz sociālais aizdevums jeb kredīts, kuru indivīds savas dzīves laikā atdod.

2. Valsts kārtībai jānodrošina tas, ka cilvēki paši sevi var uzturēt. Tā kā liela daļa sabiedrības nav pietiekami izglītota, lai pareizi pārvaldītu savas finanses un kaut ko iekrātu, tad valsts pienākums ir piespiest cilvēkus uzkrāt savu iztikas kapitālu visa mūža garumā, un organizēt šī kapitāla efektīvu pārvaldīšanu, tādējādi nodrošinot, ka mums katram būs adekvāti iekrājumi vecumdienām – vienalga vai mēs spējam un vēlamies sakrāt, vai nē. Latvijā to sauc par otro pensiju līmeni, diemžēl tas sastāda tikai ~4% no kopējā samaksātā nodokļa (2012 gadā tas sastādīja tikai 2%). Principā lielāko daļu no sociālā nodokļa vajadzētu aizvietot ar obligātu privāto uzkrājumu – tas motivētu cilvēkus maksāt nodokļus, jo iemaksātā nauda nonāktu vien paša labumam. Protams, neiet runa par sociālā nodokļa pilnīgu atcelšanu, sabiedrībai joprojām būtu jāveido atbalsta fonds mazturīgajiem, jo tāda rīcība ir viens no civilizētas sabiedrības balstiem, tomēr citu balstīšanai viennozīmīgi ir jābūt sekundārai funkcijai.

3. No valsts sociālā budžeta jāuztur tikai tie, kuri paši par sevi nespēj parūpēties. Valsts pienākums ir nodrošināt ar iztiku tos, kas nav spējuši un nespēj sevi uzturēt invaliditātes vai slimības, vai kāda cita attaisnojoša iemesla dēļ. (Darbspējīga cilvēka nespēja atrast darbu visa mūža garumā nav reālistisks un attaisnojošs iemesls.) Ņemot vērā, ka tādu indivīdu, kas visa mūža garumā nestrādā veselības vai citu līdzvērtīgu objektīvu apsvērumu dēļ, nevajadzētu būt daudz, tad valsts izdevumiem uzturot šādus cilvēkus, nevajadzētu būt ievērojamiem, tāpēc sociālās iemaksas šiem mērķiem būtu ļoti mazas.

4. Veselības apdrošināšanai ir jābūt automātiskai un obligātai visiem iedzīvotājiem. Līdzīgi kā satiksmes negadījumi, veselības problēmas parasti ir neprognozējamas. Valsts pienākums ir nodokļos ietvert obligātu veselības apdrošināšanas iemaksu, kas varētu atbilst šādai formulai <mēneša iemaksa> = <vidējās veselības aprūpes izmaksas viena iedzīvotāja dzīves laikā> / <mēnešu skaits, kurus vidēji viens iedzīvotājs nostrādā dzīves laikā> Tā kā valsts apmaksātu veselības aprūpi visi saņem vienādā kvalitātē, savukārt slimošanas biežumu nav iespējams objektīvi novērtēt visas dzīves garumā, tad arī nodevai jābūt vienādai visiem.

Protams, karu, PSRS mantojuma, cilvēku specifiskās domāšanas un citu katastrofu dēļ šīs idejas pārskatāmā laikā nav realizējamas Latvijas pašreizējā situācijā, bet ne par to ir runa… un problēma nav tikai Latvijā, bet visā pasaulē – Eiropā, ASV utt…

Ideoloģija ir skaista, bet ko darīt praksē?

Skaidrs ir viens – nekādas lielas izmaiņas nav iespējams realizēt praksē īsā laikā. Skaidrs ir arī otrs – pensiju un pabalstu sistēma ir sačakarējusi cilvēku domāšanu un ļoti dziļi iekausējusi cilvēku prātos sajūtu, ka viņiem kaut kas pienākas un ka valsts pienākums ir pabalstīt tās iedzīvotājus. Neesmu pārliecināts, ka tas jebkad varētu mainīties. Tomēr, ir pozitīvie aspekti…

1) Mums ir otrais pensiju līmenis,un, sākot ar 2013. gadu, tajā tiek ieskaitīti 4% no sociālajām iemaksām (nevis 2% kā pirms tam). Mikroskopisks, bet pozitīvs solis pareizajā virzienā. Jācer, ka šī tendence tiks turpināta gadu no gada.

2) Ikvienam atbildīgam un spējīgam jaunam cilvēkam, kas laicīgi sapratīs situāciju un sāks rīkoties, ir visas iespējas nodrošināt sev lielisku sociālo nodrošinājumu, veidojot uzkrājumus un rūpējoties par savu labklājību.

3) Ja nekas netiks mainīts, sociālās apdrošināšanas sistēma sabruks pati no sevis – ne tikai pie mums, bet arī ASV un citur. Sabrukuma sākumu iezīmē jau pašreizējās tendences – pensijas vecums tiek palielināts gan pie mums, gan ārzemēs. Un zināt to, ka no valsts normālu pensiju nevar sagaidīt ir labi – tas ļauj apzināties, ka esi pats sev saimnieks un ir īstais laiks satvert savas nākotnes grožus savās rokās.

Vairāk par indivīda nākotnes nodrošināšanu varbūt uzrakstīšu vēlāk…

Kāpēc es esmu par Eiro

N-to dienu pēc kārtas drillē eiro šmeiro, un visiem vienmēr ir viedoklis gluži kā Ivaram. Un, ja jau iet vaļā, tad neturēšu arī savējo iekšā.

Galvenā doma: Izlietu ūdeni nesasmelsi, Eiro būs!

Tas, vai Eiro ir slikts, vai labs, caurmērā vairs nav relevants jautājums. Eiro būs un viss. Tas ir fakts. Ja (dajebkāda iemesla dēļ) gribējām saglābt latu, vajadzēja smalkāk sekot līdzi notiekošajam desmit gadus atpakaļ un paust savu viedokli toreiz. Tagad ir par vēlu. Ja vien neesi deputāts, kas makšķerē pensionāru balsis, tad jebkāda spurošanās pret Eiro ir tas pats, kas konstruktīva diskusija pašam ar sevi. Ja Tu tici, ka Eiro mūs sagraus, tad varu teikt tikai vienu – I’m sorry, but it sucks to be you right now,

BET™ (trade mark of Ivars):

Ja jau Eiro būs, tad varbūt ir vērts nedomāt par mistisko ļauno, bet par reālo labo… Tāpēc 4 labas ziņas (vismaz priekš manis):

1) Fakts: Krāt Eiro nebūs obligāti!

Neviens nespiež visu savu naudu glabāt Eiro. Daudzi (patiesībā ne tik daudzi, jo vairumam ļaužu jau tāpat nav nekādu ietaupījumu) uztraucas, ka, lūk, lats, atšķirībā no Eiro, bija laba un uzticama valūta uzkrājumiem burkā. Bullshit! Lats jau sen ir piešūts Eiro un tā kurss tirinās līdzās Eiro kursam. Ja Eiro tiktu iesūkts vienā vietā, tas pats notiktu ar latu. Patiesībā visi, kas kaut ko jēdz no finansēm, jau tagad pārsvarā glabā savus uzkrājumus gan dažādās valūtās, gan vērtspapīros, gan investīciju metālos un īpašumos, bet ne 100% latos. Tas attiecas arī uz mūsu deputātiem-eiroskeptiķiem, kas balso pret Eiro, bet savus grājumus glabā tieši šajā valūtā.

2) Fakts: Eiro ir ērts man un man līdzīgajiem (jā, esmu egoists).

Mans darbs ir radīt produktus un pakalpojumus un eksportēt tos galvenokārt uz Eiropas un pasaules attīstītākajām valstīm, tāpēc lielu daļu mana uzņēmuma tirgus sastāda vecā Eiropa. Kad latu nomainīs Eiro, man būs daudz ērtāk veikt norēķinus, jo nebūs jākonvertē nauda starp LVL un EUR. Es pilnīgi noteikti ietaupīšu gan laiku, gan līdzekļus. Samazināsies arī Eiro pārskaitījumu izmaksas, kas ir būtiski jebkuram modernam un ekonomiski aktīvam iedzīvotājam un/vai uzņēmējam. Jau tagad mēs dzīvokļus, mājas, mašīnas, kā arī daudzus lielos kredītus apmaksājam Eiro. Tāpat ikdienā vieglāk būs saprast cenas, jo nebūs galvā jāveic konvertācija. Bring it on!

3) Fakts: Patēriņa cenu palielinājums visticamāk nesāpēs vairāk par lapsenes dzēlienu.

Pateicoties PVN un nodokļu šilierēšanai, esam pieraduši pie cenu lēkāšanas – esam pārcietuši ne vienu vien cenu lēcienu. Attīstība ir sāpīga. Protams, pāreja uz Eiro izraisīs nelielu patēriņa preču cenu kāpumu. Tieši tāpat ikvienam no mums pienāks vai ir bijusi diena, kad skrienot pretī cēlam mērķim (piemēram, trolejbusam, kas mūs ved uz augstskolu) sanāks nolikties uz ledus un apdauzīt degunu, bet vai tāpēc ir vērts atteikties no visa un neko nedarīt? Cenu kāpums Eiro ieviešanas dēļ būs vienreizējs process, kuram visi tiks pāri mēneša laikā un pēc pusgada jau sen būs aizmirsuši. Garantēju – gadu pēc Eiro ieviešanas visi būs pieraduši pie cenām un tautas-klases eiroskeptiķi sēdēs TvNet komentāros un paudīs savu ekspertu viedokli jau par pavisam citiem jautājumiem.

4) Fakts: Ar Eiro ir ērtāk ceļot.

Eiro ir ērts un pietiekami universāls maksāšanas līdzeklis Rietumeiropā. Ceļojot ir ļoti ērti norēķināties vienā valūtā. Kad Eiro nomainīs latu, atkritīs skaidrās naudas maiņas problēmas un papildu izmaksas. Kāds ir pasekojis komisijas maksai, pirms ceļojuma bankā izņemt 1000 EUR skaidrā naudā? Savukārt valstīs, kuru valūta nav Eiro, būs vieglāk tikt pie vietējās valūtas, jo Eiro pieņem visur (šo sapratīs tie, kas kaut kur Šveices Alpos ir redzējuši valūtas maiņas punkta kasiera sejas izteiksmi, skatoties uz 50 latu naudas zīmi).

Bet varbūt es neesmu ierēķinājis kādus slēptos riskus un skatos uz problēmu pārāk vieglprātīgi?

Protams, ar Eiro ieviešanu saistās virkne risku un negatīvo faktoru. Lūk, daži no tiem (un mans viedoklis):

• atsacīšanās no monetārās politikas – kad tad mums ir bijusi tā superīgā politika?
• atsacīšanās no savas valūtas simbola – skan pēc fake patriotisma, ja jau esam tādi patrioti, tad varbūt vispirms beigsim čakarēt citus, sāksim maksāt nodokļus utml.
• iemaksas “kopējā katlā” – nu un? nevar gribēt pilnīgu haļavu

Ir ļoti daudz konstruktīvu un gudru Eiro pretinieku – tādi, kas nav deputāti vai TvNet komentētāji (prātā nāk Jānis Ošlejs), kas ir pārliecināti, ka Eiro sačakarēs Latvijas ekonomiku un, iespējams, viņiem ir liela daļa taisnības. Riski pastāv un bažām ir pamats, tomēr, ja mēs vienmēr uztrauksimies un neiesim uz priekšu, tad turpat vien paliksim … pakaļā. Iestāšanās ES mums ir devusi galvenokārt tikai plusus – ērtāku ceļošanu, ērtāku tirgošanos, ērtāku eksportu, kaut kādu statusu pasaulē, kā arī fondus, par kuriem Andris uzcēla sev pirti un privātu slēpošanas trasi ar pacēlāju, pārējiem toties tika vismaz pa kādam salabotam ceļam vai tiltam. Es gribētu domāt, ka ar Eiro būs līdzīgi un beigu beigās visi būsim ieguvēji.

Vēlu finansiālu veiksmi visiem – gan Eiro pretiniekiem, gan piekritējiem!

Kāpēc Viņķelei ir rūgta, bet taisnība

Pirms kāda laika izlasīju rakstu Dienas Biznesā Viņķele: pensionāri nesaprot, ka saņem pašu nenopelnītu naudu un pie sevis nodomāju – Viņķele ir vai nu stulba vai ar pautiem, un stulba viņa nu gan nav, tātad – beidzot kādam ir iekšas pateikt, kā ir, nevis tukši politizēti muldēt ar mērķi pirms vēlēšanām “ielīst pakaļā” maksimālam elektorāta skaitam.

Pāris dienas vēlāk, protams, ir izcēlusies anormāla ažiotāža ap Viņķeles apgalvojumiem par to, ka pensionāri patiesībā saņem pašu nenopelnītu naudu. Nu pensionāri jūtas aizvainoti, un visi viņus aizstāv, jo, redz, sliktā Viņķele pauž naidu un cinismu.

Situācija, kāda tā ir patiesībā…

Jāsāk jau ar to, ka arī mans tēvs ir pārādos iestidzis pensionārs-invalīds uz nabadzības sliekšņa – visu mūžu nostrādājis, mūža iekrājumi 60 000 rubļu pagalam, un tagad nesaņem pat 100 latus mēnesī. Tā ir maucība (citēju Streipu, Šadurski utt.), ka šāda netaisnība notiek, bet, vai pie tā ir vainīga Viņķele?

Un vai bļāvēji vispār saprot, ka tieši tāpēc, ka pensionāri [ne savas vainas dēļ] saņem svešu naudu, mums ir tik liels sociālais nodoklis [ar visām tā sekām], jo, atšķirībā no normālas pensiju sistēmas, kur pensijai tiek iekrāts no gadu gaitā maksātiem nodokļiem, Latvijas strādājošie cilvēki uztur šībrīža pensionārus, savukārt savai pensijai neko neiekrāj (apburtais loks).

Tā vien šķiet, ka ļoti liela sabiedrības daļa ar skaļākajiem brēcējiem priekšgalā vai nu ir stulbi, vai nodarbojas ar priekšvēlēšanu aģitāciju, vai arī gluži vienkārši ir uztvēruši Viņķeles teikto personīgi un ar aizvainojumu, nemaz nemēģinot iedziļināties jautājuma būtībā. Varu saderēt, ka vairums nemaz nav izlasījuši Viņķeles teikto tālāk par avīžu virsrakstiem. Savu artavu skandālā ir noteikti pienesuši arī tie žurnālisti, kam žurnalistikas ētika ir kā mērkaķim mikroskops.

Latviešiem, it īpaši vecāka gada gājuma cilvēkiem, ir ļoti riebīga tendence gausties, sūkstīties, bļaustīties un tikai tad, kad tas nepalīdz – varbūt arī paprovēt lietot savas smadzenes un aizdomāties, kāpēc ir tā, kā ir. Ļoti daudzi latvieši by default uzskata, ka viņi ir nežēlīgas netaisnības upuri un cietušie, un tas dod tiesības nedomāt līdzi notiekošajam. Savukārt pie visām nelaimēm vainīga ir mistiska, nedefinēta cilvēku grupa – sliktie.

Guess what!? Viņiem ir pilnīga taisnība pirmajā jautājumā – dzīve ir netaisnīga, un daudzi nabadzīgie pensionāri ir netaisnības upuri un cietušie un pēc karmas likumiem nav pelnījuši tādu nicīgu dzīvi, bet tas nemaina faktu, ka viņu uzkrājums ir zudis dēļ vēsturiskiem faktoriem un tagadējā valdība tur neko nevar vairs darīt – vien pabalstīt tik cik iespējams. Un tas nedod tiesības uzbrukt tiem, kas kaut ko dara.

Kurš vainīgs? PSRS pēc būtības bija globāla sociāla nelaime, kas sačakarāja miljoniem cilvēku dzīves un nolaida visas nācijas nākotnes labklājību podā. Arī mūsu spēja vadīt valsti nav bijusi spīdoša, daudz kas ir ticis sačakarēts 90-ajos gados, kad bija iespēja ievirzīt pareizu kursu. Noteikti, ka ir vēl arī citi iemesli. Bet kāds tur sakars ar Viņķeli? Šobrīd mums ir jādara maksimums, ko varam izdarīt ar to, kas mums ir. Es neaizstāvu ministriju, patiesībā nemaz nezinu, kurš cilvēks cik labi tur veic savu darbu, bet fakts ir tāds, ka Viņķeles viedoklis ir absolūti adekvāts – Latvijas sociālajam budžetam šobrīd vairs nav nekāds sakars ar PSRS laikiem – vēsturiskā pensiju uzkrājuma nav un ir jādomā ko darīt tālāk.

Es piekrītu, ka Viņķele varēja būt saudzīgāka vārdu izvēlē. Es piekrītu, ka mazās pensijas ir netaisnība. Man žēl nabadzīgo pensionāru, un es uzskatu, ka cinismam nav vietas – šie cilvēki ir jāciena. Bet valdībai ir jādomā konstruktīvi – kāda ir situācija un ko mēs varam uzlabot. Palielināt pensijas uz Latvijas bērnu un nākotnes rēķina nav gudrs risinājums.

Nu un ko tad darīt?

Jāturpina darbs pie pensiju sistēmas izveides (tas, kas mums pašlaik ir – nav pensiju sistēma, bet kaut kāda iesācēju atrauga, un neko jau nevar gribēt, valstij ir tikai 20 gadu). Skaidrs, ka mēs nevaram ņemt piemēru no ārzemēm, jo, pirmkārt, katrā valstī situācija ir savādāka un, otrkārt, mūsu rādītāji ne tuvu neatbilst nedz Skandināvijai, nedz Rietumeiropai. Ir jārēķina, jādomā, jādara…

Dažādi iespējami risinājumi situācijas uzlabošanai:

• Neapliekamā minimuma pakāpeniska palielināšana (tiek plānots)
• PVN samazināšana pārtikai
• Sociālo nodokļu sadalīšana ar lielāku uzsvaru uz otro un trešo pensiju līmeni. Cilvēkiem nebūtu nekas pret 50% sociālo nodokli, ja viņi zinātu, ka vismaz puse aiziet viņu pensijai, nevis tagadējiem pensionāriem vai budžeta lāpīšanai. Pašlaik mūsu sabiedrība uzskata, ka sociālais nodoklis visi 40+% ir podā nolaista nauda, un viņiem ir taisnība par ~70%.
• Sociālo pabalstu griestu noteikšana (jau ir izdarīts)

Jāsaprot, ka vajadzēs gadu desmitus un lielus pūliņus, lai Latvija sasniegtu tādu labklājības līmeni, kādu mēs vēlamies, un mēs varam bļaut un vainot cilvēkus, bet tikai iedziļināšanās un problēmu risināšana virzīs mūs uz priekšu. Un pašlaik tieši Viņķele ir tas cilvēks, kas ir mūsu darītājs.

Jauns pavērsiens saistībā ar aizdomīgo būvniecību kāpās, Dzimtenes ielā 1, Jūrmalā

Turpinājums epopejā par aizdomīgo būvniecību Jūrmalā, Dzimtenes ielā 1.

Tikko saņēmu informāciju no Jūrmalas Aisardzības Biedrības (JAB) pārstāvja Gunta Grūbas par to, ka JAB ir sniegusi prasību tiesā un ir saņemts tiesas lēmums uz JAB prasību un šis lēmums nosaka, ka “tiesa prima facie Būvatļauju atzīst par prettiesisku”. Svarīgi saprast, ka tas ir tikai pagaidu lēmums, kas nenosaka projekta nākotni, bet tā ir laba indikācija visiem tiem, kas cīnās par taisnīgumu.

Jāatzīst, ka lēmuma pieņemšanā, lomu nav spēlējis fakts, ka viesu nama vietā faktiski tiek būvēti dārgi dzīvokļi, bet gan tas, ka šāda vērienīga būvniecība nemaz neatbilst Aizsargjoslu likumam un nav tikusi pareizi saskaņota.

Saņēmu arī informāciju, ka attīstītājs itkā ir satraucies par sabiedrības aktivitāti un JAB darbībām un ir saņemti signāli par to, ka attīstītājs varētu piedāvāt izlīgumu, kas paredzētu daļēju sabiedrības interešu apmierināšanu apmaiņā pret atteikšanos likt turpmākus šķēršļus būvniecībai. Grūba gan atzīst, ka pirmie centieni vienoties par viselementārākajiem izlīguma nosacījumiem (kaut vai to, ka ēkai tiktiešām jāpilda sabiedriskā labuma funkcija vismaz kaut kādā apjomā) ir cietuši neveiksmi, jo nav saņemta sakarīga atbilde.

Lai nu kā tur būtu, es jau tikai esmu par sakoptu vidi, sabiedrībai pieejamiem volejbola laukumiem, modernu viesnīcu, kafejnīcu vai SPA centru skaistā vietā, tomēr fakti liecina, ka attīstītājs iecerējis kaut ko pavisam citu un cenšas iegūt savu par katru cenu.

Ātrums Vācijā, alkometri Francijā, STOP zīmes Itālijā – braukājam pa Eiropu.

Furkapass posms, Šveice

Bieži vien sanāk lasīt dažādus viedokļus, ka, redz, ārzemēs fotoradarus neslēpj krūmos, vai, ka tur sastrēgumi ir daudz mazāki un ceļi labāki. Nezinu par vietām, kur neesmu bijis, bet ir pieredze no dažām Eiropas valstīm.

 

Vācija

Ļoti laba satiksmes organizācija. Sastrēgumi mēdz būt pie un iekš lielajām pilsētām un nereti tie stiepjās daudzu kilometru garumā, tomēr cik esmu sēdējis vācu sastrēgumos, nekad nav sanācis tupēt korķī vairāk par 20 minūtēm. 3-5 kilometrus garš korķis nereti pēkšņi izzūd pats no sevis 10 minūtēs. Pārsvarā sastrēgumi veidojas rītos un vakaros pēc darba, kā arī brīvdienās noteiktos virzienos. Svētdienās fūrēm braukt aizliegts. Nezinu precīzi pa kuriem tieši ceļiem, bet svētdienās lielo smago mašīnu uz ceļiem praktiksi nav.

Ātruma ierobežojumi ir dāsni. Šosejas sadalās parastajās (max 100 km/h), ātrgaitas šosejās ar atdalošo barjeru (max 130km/h) un autobāņos (max – unlimited). Kas zīmīgi, tad katrs mazākais līkums vai vieta, kur ceļa tuvumā ir divas lauku mājas, nav nokaisīti ar ātruma ierobežojumu zīmēm (kā pie mums), bet gan atbilstošām brīdinājuma zīmēm. Piemēram, redzēju zīmi – “bīstama izbrauktuve no lauku sētas”. Tas dod iespēju baudīt ļoti ātru braukšanu pa līkumotiem lauku un kalnu ceļiem, ievērojot gan likumu, gan bīstamās vietas. Precīzi nepateikšu, cik daudz bāņu ir bez ātruma ierobežojumiem, bet tā uz aci šķita, ka varētu būt 20% no visas distances.

Ciematos un pilsētās fotoradaru ir daudz, vairumā gadijumu ir brīdinošās zīmes (bet ne vienmēr ir paši radari aiz zīmes). Visās vietās, kur ciematos redzēju fotoradarus, tie bija stacionāri un tiešām pašos centros, blakus skolām utml. Vāciešiem arī ir daudz vairāk vietas, kur pilsētā var braukt ar ātrumu 70km/h, neskatoties, ka blakus ir gājēju ietve vai tramvajs.

Uz autobāņiem fotoradaru ir ļoti maz, pārsvarā tikai tajās vietās, kur ir ātruma ierobežojums dēļ kaut kāda veida briesmām. Es konkrēti fotoradarus uz bāņiem redzēju tikai vietās, kur bija 130 km/h limits sakarā ar daudzkilometru ceļa kritumu (laikam pastāv bremžu pārkaršanas risks), kā arī vietā, kur bija ātruma ierobežojums ar paskaidrojošo zīmi, ka lēnāk jābrauc, lai neradītu pārāk lielu troksni (blakus bānim bija ciematiņš).

Vācijā tiek lietoti pārvietojamie fotoradari Vitronic. Esmu redzējis kādas 5 reizes – 3 reizes Vitronic aparātus ceļa remonta vietā (ātrums 80km/h, mēs braucām ar 90km/h un nefotografēja) un tad vēl 2 reizes Vitronic aparātus uz lauku ceļiem (ātrums 100km/h, mēs braucām ar 110 km/h un nefotografēja). Radari nebija noslēpti, bet gan nolikti tā, ka pa baigo gabalu viņus neredz. Radarus sargāja bulku vāģīši – gluži kā pie mums. Interesanti, ka pā Vācijas ceļiem esmu nobraucis ap 10000 km, bet pārvietojamos radarus redzējis tikai 5 reizes, tātad uz 2000 km viens pārvietojamais Vitronic (nevis kā pie mums)

Bija arī interesants gadijums – braucām pa bāni ar ātrumu 82 km/h (+2 virs atļautā), tad pienāca zīme 60 ar papildplāksni vāciski, to mēs ignorējām. Nofotografēja… Vēlāk atradu vārdnīcā, ka papildplāksnē bija rakstīts, nevis kad jābrauc lēnāk, bet gan kāpēc (“troksnis”). 4 mēnešu laikā vēl neesmu neko saņēmis pastā 😀 Manuprāt, laba ideja – paskaidrot cilvēkam, lai viņš saprot, kāpēc ir tik šķietami dīvains ierobežojums. Vietējie pārsvarā nepārkāpj ātrumu vairāk par 20 km/h, be tir visādi braucēji.

Kultūra samērā augsta. Protams, visādu debīliķu netrūkst arī tur – pārsvarā tie ir visādi minoritāšu pārstāvji, bet mēdz izpildīties arī sirmi veci vācieši. Liela annoyance ir dzīvojamie vagoni, kas nereti ir lēni un tizli un bojā ātras brauksānas prieku visiem citiem. Tomēr, ja salīdzina ar LV, tad, braucot pa malējo labo joslu, vācijā malā pabīdīsies 90% braucēju, bet pie mums, labi ja katrs trešais. Jāatzīmē, ka Vācijā ar likumu aizliegts normālos apstākļos apsteigt pa labo pusi un ar likumu noteikts, ka jāpavācās malā un jāpalaiž ātrāk braucošie. Man patika, es tur jutos labi un pats arī uzvedos kārtīgi. Vidēji izdodas redzēt vienu trafarētu policijas ekipāžu uz 1000 km.

 

Austrija

Viss apmēram tāpat kā vācijā, tikai max ātrums uz bāņiem ir 130 km/h un varbūt ne tik ļoti liela kārtība un tīrība, bet man tur patīk. Fotoradarus baigi daudz neredzēju, neatceros arī nevienu policijas ekipāžu uz nobrauktiem vairākiem tūkstošiem. Ceļa nodoklis jāmaksā visiem, arī tūristiem. Var maksāt par 10 dienām, 2 mēnešiem vai gadu. 10-dienu nodeva maksā 8 eiro. Īpaši tuneļi un posmi nav iekļauti ceļa nodevā un uz vietas jāpiemaksā papildus, bet tad tu iegūsti stundas vai pat vairāku stundu ietaupījumu, jo nav jāapbrauc kalns. Lai gan arī apbraukt kalnu pa šauru kalnu ceļu nav tas garlaicīgākais variants.

Ceļā no Fussen uz Innsbruku caur kalniem, ātruma limits 100 km/h

 

Francija

Radās iespaids, ka Francijā visi brauc baigajā chilax un vairāk domā citām lietām, nevis par ātru braukšanu. Liela daļa pa bāni (max ātrums 130km/h) brauc zem atļautā. Tumšas krāsas Mercedes un BMW džipi ļoti bieži brauc virs atļautā un diegan agresīvi. Pa lielam viss normāli, vienīgi pilsētās ir šāds tāds bardaks. Neesmu bijis Parīzē ar savu auto, bet kad braucu kā pasažieris ar taksometru cauri centram, izskatījās diezgan ekstrēmi 😀 Atruma ierobežojumi Francijā laikam bija 50/90/130, bet mazie lauku ceļi asfaltēti. Līdzīgi kā Vācijā, arī Francijā nav pārāk daudz lieku ierobežojošo zīmju līkumos utml., tāpēc braukt pa līkumainiem lauku celiņiem ir bauda. Zīme par apdzīvotas vietas sākumu lauku ciematiņos nereti jau atrodas pusceļā uz ciematiņa centru un ir apkrauta ar puķupodiem, vismaz tā bija Elzasā.

Interesanti, ka Francijas likumdošana nosaka, ka mašīnā obligāti ir jābūt alkometram un rezerves spuldzīšu komplektam.

Fotoradarus redzēju gaužām maz, ~ 2 gab pa 1000 km. Ir gan maksas gan bezmaksas ceļi, bet maksas ceļus mēs neizmantojām.

Elzasas lauku ceļš, ātruma ierobežojums 70 – 90 km/h

 

Šveice

Gandrīzi visi brauc ļoti kārtīgi un ir deizgan pieklajīgi – bet ir arī izņēmumi. Ātrumu vietējie nepārsniedz vairāk kā par 10 km/h. Šveicieši paši saka, ka fotoradari fiksē pārkāpumu jau virs 3 km/h un sodi ir nenormāli. +20km/h pilsētā var izmaksāt 100 Ls, ja ne vairāk. Tiesa, ātruma ieorbežojumi salikti tādi, ka ātrāk braukt nemaz nevajag – pilsētu nomalēs visur ir zīmes 70 vai 80 un tikai pašos centros ir 50, bet Alpos, pat nepārkāpjot ātrumu, var gūt ļoti asas izjūtas.

Autobānis gar Ženēvas ezeru

Ceļi un infrastruktūra superīgākie. Izņēmums mēdz būt lauku ceļi un mazas nozīmes kalnu ceļi, kas vietām ir diezgan apšaubāmi, bet vienalga viņiem nav lielas bedres kā tādas, vismaz mēs neredzējām. Ceļa izmantošanas nodoklis ap 35 eiro uz gadu – ja brauc atpūsties uz nedēļu, vienalga jāmaksā par gadu. Ir atsevišķi tuneļi, kur jāmaksā papildus. Daudzas kalnu pārejas pa ziemu ir slēgtas un darbojas tikai Jun – Okt vai pat vēl īsāku laika posmu. Pārējā laikā tiek piedāvāts vai nu dārgs tunelis vai arī auto transportēšana ar vilcienu.

Gt St Bernard pass, atveras Jūnijā, ātruma ierobežojums 80 km/h un neviena cita auto – šis posms man ļoti patika

Auto-vilciens

 

Itālija

Itālija ir zināms pretstats Vācijai vai Šveicei. Ātrumu vietējie pārkāpj daudz un dikti, sastrēgumā var nosēdēt arī stundu un kultūra uz ceļa ir ļoti izplūdis jēdziens. Pilsētu centri ir normāls extreme, tur vietējie baigi neiespringst uz noteikumu ievērošanu, vismaz ne lielo ezeru reģionā. Pašam ir jāskatās un jāseko apkārt notiekošajam – būt ļoti uzmanīgam ir vienīgais veids kā tikt galā. Mašīnītes viņiem mazas un apdauzītas, kalnu ceļi nereti ļoti šauri, bet tas neleidz vietējiem nesties kosmiskā ātrumā. Stop zīmi neievēro nedz vadītāji, nedz policijas auto, visi vienā plūsmā droši brauc garām. Toties pretīm braucošie vadītāji par policijas posteņiem brīdina ar gaismām. Neredzēju nevienu fotoradaru, vien dažas norādes, ka tajā vai citā vietā ātrums tiek kontrolēts elektroniski – tās, protams, neviens neievēroja. Ātruma ierobežojums uz bāņiem 130 km/h (110 km/h, ja lietus), uz parastajām autošosejām ar nodalītām brauktuvēm 110 (90 lietū) , citur 90, pilsētā 50. Ja pilsētās vēl kāds kaut cik ievēro kaut kādu ātruma limitu, tād ārpusē ir ļoti dažādi.

Ceļu kvalitāte Itālijā ir ļoti laba (zinu teikt tikai par ziemeļiem), ir gan maksas gan bezmaksas ceļi. Maksas ceļi darbojas kā maksas stāvvietas – braucot uz uz bāņa paņem talonu – braucot nost, ievieto automātā un maksā. Vietējie var maksāt elektroniski, neapstājoties. Tiklīdz esi nost no bezmaksas ceļiem uz maksas bāni, tā kustība ir jau raitāka. Tiesa, svētdienas pēcpusdienā virzienā no Itālijas uz Vāciju pat uz maksas ceļiem ir anormālie sastrēgumi, jo tūkstošiem vāciešu brauc mājās pēc brīvdienām, kas pavadītas Itālijā.

Gt St Bernard pass, Itālijas puse, ātruma ierobežojums 90 km/h

Vēl ir braukts Beļģijā, Nīderlandē, Dānijā, Polijā, Lietuvā, Igaunijā, Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā, bet par to kādreiz citreiz… tas ko varu pateikt droši – arī ārzemēs ir pa kādai problēmai, vai stulbumam, tomēr pie mums to ir n-reizes vairāk. Tādējādi jāatzīst, ka no apmeklētajām valstīm, piramīdas augšgalā ir Vācija, tad citas Eiropas un skandināvijas valstis, tad Igaunija un Lietuva, tad 20 metri ar kūtsmēsliem un tikai tad Latvija 🙂 Nu žēl, bet jāatzīst ka ar katru gadu jau tomēr paliek labāk arī pie mums un par to ir prieks.

Dienas tizlums sadarbībā ar policiju, e-CSDD, Latvijas Pastu un Uzņēmumu Reģistru

Nav noslēpums, ka es esmu nežēlīgākais ātruma pārkāpējs valstī, jo diezgan regulāri saņemu 5Ls vērtus sodus par nenormālu ātruma pārsniegšanu līdz pat 15 km/h. Bet ne par to ir stāsts.

Sākot saņemt fotoradaru soda kvītis tīri ātri atklāju, ka Latvija izrādās nav nemaz tik liela mēslu bedre, kā to mālē, jo mums ir e-CSDD, kas, jāatzīst, ir fucking miracle (nežēlīgākais brīnums), ņemot vērā pieredzi, ložņājot par ar birokrātijas nezālem aizaugušajiem iestāžu koridoriem. e-CSDD ir tāda laba sistēma, kuras mērķis itkā ir taupīt iedzīvotāju un mothafucking ierēdņu laiku, lai pilsoņi, netērējot savu laiku un netaisot briesmīgas rindas, varētu cita starpā arī apskatīt un nomaksāt savas soda kvītis Internetā.

Es savā naivumā nodomāju – “redz cik labi, vairs nebūs jāiet uz nīsto pasta nodaļu Rīga-13, Valdemāra ielā un jātup tur vismaz 20 minūtes ar pilnvarām u.c. papīriem, lai saņemtu kaut kādas soda kvītis (mašīna ir uz firmu), kuras man jau sen ir ieseivotas datorā”. Bet te tev nu bija – izlīda skujutēvs … Pēc pus gada atnāk depeša no Uzņēmumu Reģistra, ka tāda iestāde kā Valsts policijas Galvenās kārtības polcijas pārvaldes Prevencijas pārvaldes Satiksmes uzraudzības birojs pasūdzējusies par to, ka viņu papīra fotoradaru kvītiņas nāk atpakaļ neatplēstas, tādējādi secinot nevis acīmredzamo – ka pilsonis tiem papīriem liek mīksto (saņem webā un maksā ar ibanku), bet gan to, ka uzņēmums strādā ar fiktīvu adresi un ir pelnījis saņemt brīdinājumu.

Manas atziņas:

1) WTF ir Valsts policijas Galvenās kārtības polcijas pārvaldes Prevencijas pārvaldes Satiksmes uzraudzības birojs? Cik debīlai ir jābūt valsts iekārtai, lai pieļautu tādus iestāžu nosaukumus. Kāpēc nosaukuma autos nav nošauts un izbarots zivīm?

2) Kāda pūpēža pēc, lai es vispār kustinātu savu pakaļu un ietu kvernēt pasta nodaļā, lai saņemtu papīra kvīti, kuras kopija PDF formātā man jau ir datorā?

3) Kāds sūdains labums ir no e-CSDD, ja nevar izmantot priekšrocību, veikt operācijas no mājām?

4) Kad beidzot pienāks laiki, kad cilvēks pasta nodaļā Rīga-13, Valdemāra ielā varēs dajebko izdarīt nestāvot rindā 20 minūtes (dzīvoju tur 30 gadus un vienmēr ir bijis tāpat vai sliktāk)?

Un tagad pats galvenais – kāpēc lai es būtu optimists un baigi priecātos cik pie mums ir labi, ja reāli ik pa pāris mēnešiem nāk šāda tipa atraugas – tad no policijas, tad no VID, tad vēl viss kas utml un vienmēr problēmas cēlonis ir kaut kas tāds, kas galīgi un pilnīgi neietkemē ne valsts attīstību, ne pilsoņu drošību, ne sabiedrisko kārtību – bet man kā zvirbulim jātirinās no kabineta uz kabinetu ar visādiem papīriem, lai novērstu kaut kādas sankcijas.

Drusku esmu sacepies, neba tāpēc es vairs savu tēvu zemīti nemīlēšu, bet nu ir taču jābūt kaut kādiem loģikas rāmjiem, kurus tāds institūts kā valsts ievērotu.

UPDATE: CSDD atrakstīja garu atbildi, kur cita starpā minēts, ka:
Būtībā CSDD piekrīt, ka personai vajadzētu dot iespēju izvēlēties sev ērtāko veidu, kā saņemt korespondenci no valsts iestādēm. Elektronisks paziņojums ļautu ne tikai ātri un ērti saņemt paziņojumu, bet arī ietaupītu resursus, kas tiek patērēti vēstules izgatavošanai un piegādāšanai. Jau pašlaik CSDD izstrādātie un piedāvātie e-pakalpojumi dod iespēju saņemt informāciju un atgādinājumus elektroniski, tomēr pašlaik normatīvie akti nenosaka iespēju elektronisku paziņojumu nosūtīt bez paziņojuma nosūtīšanas pa pastu. CSDD savas kompetences ietvaros sniedz dažādus priekšlikumus un iebildumus normatīvo aktu izstrādes procesā. Tiklīdz būs iespējams iesniegt priekšlikumus izdarīt grozījumus attiecīgajos normatīvajos aktos, CSDD kā vienu no priekšlikumiem piedāvās paredzēt personai iespēju izvēlēties sev ērtāko veidu, kā saņemt korespondenci no valsts iestādēm.

UPDATE: Valsts policijas Galvenās kārtības polcijas pārvaldes Prevencijas pārvaldes Satiksmes uzraudzības birojs (izrādās Zivtiņa kantoris) formāli atrakstījās, konkrēti neatbildot uz jautājumiem.

Jūrmalas dome “čurā uz galvas, bet saka, ka līst lietus”

Par jau izskanējušo nejēdzību saistībā ar būvniecību Dzimtenes ielā 1. Uz iesniegumu, kur acīmredzami tika norādīts un ar pierādījumiem pamatots, ka viesu nama būvniecība Dzimtenes ielā 1 ir afēra ar mērķi pa lēto izkrāpt sabiedrībai piederošu zemi un uzbūvēt daudzdzīvokļu namu, tika saņemta vien atrakstīšanās.

• Jūrmalas pilsētas dome – pasūtīja visus iesniedzējus ar pamatojumu, ka “viss atbilst likumam”. Pie kam var just, ka pieaicināti spēcīgi juristi, lai atkratītos no stulbajiem iedzīvotājiem, jo atrakstīšanās ir smalka un uz 12 lapām – tās sagatavošana aizņēma gandrīz divus mēnešus.
• Edmunds Sprūdžs un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija – pasūtīja iesniedzēju ar pamatojumu, ka būvniekam jāsamaksā dabas resursu nodoklis par izvestajām smiltīm, par ko būs sodiņš kaut kāds mazs, citādi viss ir kārtībā.
• Dabas aizsardzības pārvalde – tas neesot viņu kompetencē un juridiski viņi neko nevar darīt.

Tātad kārtējais gadījums, kas pierāda, ka censties panākt savu taisnību un apstrīdēt debīlus valsts iestāžu lēmumus visbiežāk nav nekāda jēga, jo, lai gan likums neļauj cilvēku ignorēt un piespiež atbildēt cik tur to dienu laikā, tas dod iespēju cilvēku pasūtīt 3 mājas tālāk, kas 90% gadījumu arī notiek. Protams, tagad vēl var tiesāties, bet vai ir kāda jēga?

Par notikumu tika rādīts televīzijā. Ne tikai es ar draugiem, bet arī Jūrmalas aizsardzības biedrība un vairākas privātpersonas individuāli cīnījās ar iesniegumiem un apstrīdējumiem. Savācām parakstus, iesniedzām apstrīdēšanas iesniegumus visās atbildīgajās instancēs, bet tam visam efekts bija līdzīgs kā pirdienam viesuļvētrā. Protams, izdarīt varbūt varēja vēl vairāk, bet vai man ir jāvelta visa sava dzīve nejēdzību apkarošanai, kamēr valstij pilnīgi vienalga?

Sorry par negatīvismu, bet optimisms vismaz šobrīd ir noplaucis.

Piedalies akcijā – izglāb Jūrmalas kāpas!

Jūrmalas aizsardzības biedrība svētdien 10. jūnijā plkst. 12:00 rīko publisku pasakumu (sapulci) Jūrmalā, autostāvvietā Kļavu ielas galā pie jūras. Runas nebūs vairāk par 5 minūtēm. Pasākums notiks blakus 45000m2 lielam priežu mežam Kāpās, kuru pēc jaunā plāna paredz apbūvēt ar 5- stāvu ēkām. Vairāku tūkstošu iedzīvotāju paraksti sabiedriskajā apspriešanā nav ņemti vērā. Būs arī informācija par citām teritorijām, kur JAB ir savs viedoklis. JAB vēstule domei tiks ievietota www.jab.lv tuvākajās dienās. Mēs vienkārši aicinam cilvēkus atbraukt, paskatīties, pabūt kopā 1 stundu. sāksim precīzi 12:00. Būs nedaudz mūzikas- Marko Ojala akaredeons, Ingus Ulmanis- nedaudz dziedās.

Meklējam domubiedrus, kuri piekristu atbraukt ar velosipēdu un uzvilkt šim pasākumam izgatavotu T-krekliņu. Krekliņš un karte pielikumā. Ja ir draugi, kas gatavi piebiedroties, lūdzu atsūti vārdus un kontaktinformāciju -sazināšos.

Pasākuma vieta: