Kāpēc sociālais nodoklis ir bezjēdzīgs un pensijas un pabalsti būtu jālikvidē vispār
Uzreiz brīdinu – mans viedoklis ir skarbs un nepatiks daudziem. Bet neesmu politiķis un vidēji domājošo, kā arī pensionāru balsis nekolekcionēju…
Vai Tu zini, ka, ja Tu “uz papīra saņem” 500 Ls algu, tad sociālajās iemaksās par Tevi kopumā tiek iekasēts ~175 Ls (daļu piemet darba devējs), no kā saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem Tavai pensijai aiziet ~7 Ls (2012. gadā tas bija 2x mazāk, jeb 3.5Ls, avots), pārējie 168 Ls mēnesī tiek iztērēti citiem mērķiem. Ja Tev ļautu izvēlēties atteikties no valsts apmaksātas medicīnas, pabalstiem un aprūpes un paturēt kaut pusi no šiem 168 Ls mēnesī kā iekrājumu nebaltai dienai, kā Tu rīkotos?
Esmu pārliecināts, ka sociālās aprūpes sistēma nekam neder, jo balstās uz sapuvušiem pamatiem un neatspoguļo taisnīguma principus. Un ar to es nedomāju, ka pensijas vai pabalsti ir par mazu. Ar to es domāju, ka pensijas un pabalsti šodienas izpratnē veicina nodokļu nemaksāšanu, sociālo saspīlējumu, finansiālo bezatbildību un slinkumu. Ekspliciti vēlos atzīmēt, ka nesaskatu vainu nevienā sociālajā grupā – šīs nav blame game vai rīcības plāns šodienai, bet konceptuāla sociālās aprūpes sistēmas analīze.
Īsumā: Pensijas un pabalsti tradicionālā formā ir pretrunā ar labklājības pamatlikumu un taisnīgas eksistences definīciju – “ko sēsi, to pļausi”.
Kā darbojas pašreizējais sociālais budžets?
Diemžēl sociālā aprūpe tādā formātā, kādā tā eksistē, čakarē gan cilvēku domāšanu, gan labklājību.
1. Fakts: Strādājošie pašlaik maksā mega lielus sociālos nodokļus, lai uzturētu jaunās māmiņas, pensionārus un bezdarbniekus, kuriem ir vajadzības, bet pašiem parasti nav nekādu uzkrājumu un tikai mikroskopiska daļa (~4%) nonāk pašu pensiju kapitālā. Savukārt jau minētās māmiņas un pensionāri vēl (pastarpināti) plēšās savā starpā par to, cik nu kuram pienākas. Neveselīga atmosfēra…
2. Fakts: Nodokļu maksātāji, lai gan neorientējas precīzos skaitļos, tomēr labi zina, ka no samaksātā sociālā nodokļa pašu pensijām vien tiek putekļi un vairums no maksātājiem uzskata, ka sociālo nodokli maksāt ir bezjēdzīgi, jo samestā nauda tiks izšinkelēta. To apstiprinās dajebkura aptauja. Un cilvēkiem ir taisnība… motivācija ir zema.
3. Fakts: Sociālie nodokļi Latvijā patiesībā ir darbaspēka nodokļu sloga pamatelements, kas pavisam tieši čakarē ekonomikas attīstību un veicina aplokšņu algas. To zina un saprot jebkurš uzņēmējs vai ekonomists.
Kur ir problēma?
1. Sociālā budžeta izmantojums pēc būtības neietver taisnīguma principus, jo pilnvērtīgi nedarbojas “ko sēsi, to pļausi” princips. Nav acīmredzamas saiknes starp iemaksām un izmaksām, jo vieni maksā, bet citi saņem, pie kam cieši nesaistītus un diezgan brīvi pieregulētus lielumus, kas balstās uz mistiskām formulām.
2. Sociālā aprūpe veicina bezatbildību, mākslīgu drošības sajūtu un paļāvību mistiskam veidojumam – valstij, kas atkal neatbilst taisnības likumiem, jo dzīvē nekas nekrīt no gaisa un valsts nevar neko iedot, kas nav kādam noņemts (pie kam valsts parasti nevar iedot tik ck vajag, bet tikai tik cik spēj no kāda cita iekasēt). Un, ja šinī brīdī kāds uzskata, ka vajag ņemt nost bagātajiem un dot nabagajiem, tad lūdzu a) apzināties, ka neko šajā dzīvē nav sapratis un b) iepazīties ar iespējām pārvākties uz Ziemeļkoreju, jo tur ir šādu robinu hudu īstā vieta.
Kā tad būtu pareizi? Uzburam ainiņu…
Ir neglīti noliegt esošo, nepiedāvājot vietā savu risinājumu, tāpēc izmantošu iespēju pafilosofēt par tēmu un piedāvāt plānu, kas nekādā gadījumā nav ieviešams īsā vai pārskatāmā laika periodā, bet konceptuāli varētu būt loģisks risinājums. Ja Tu šo lasi un esi jauns cilvēks darba spējas gados, tad Tu jau šodien vari izvēlēties brīvprātīgi izmantot vismaz dažas no šīm idejām savā dzīvē, negaidot neko no valsts. Tici man, noderēs!
1. Sava pensija un pabalsti katram jānopelna pašam. Vecumdienu pensija, pēcnācēju audzināšana un dzīves kvalitāte ir nevis mistiskas valsts, bet katra cilvēka individuāla atbildība. Cilvēkiem ir pienākums savas dzīves laikā uzkrāt pietiekamu kapitālu komfortablu vecumdienu nodrošināšanai, kā arī savu privāto drošības fondu īpašiem gadījumiem. Tas nav visas sabiedrības (valsts) pienākums. Ja nepieciešamība pēc pabalsta iestājas brīdī, kad indivīda uzkrājums nav vēl pietiekams, tad valstij šim indivīdam jāizsniedz sociālais aizdevums jeb kredīts, kuru indivīds savas dzīves laikā atdod.
2. Valsts kārtībai jānodrošina tas, ka cilvēki paši sevi var uzturēt. Tā kā liela daļa sabiedrības nav pietiekami izglītota, lai pareizi pārvaldītu savas finanses un kaut ko iekrātu, tad valsts pienākums ir piespiest cilvēkus uzkrāt savu iztikas kapitālu visa mūža garumā, un organizēt šī kapitāla efektīvu pārvaldīšanu, tādējādi nodrošinot, ka mums katram būs adekvāti iekrājumi vecumdienām – vienalga vai mēs spējam un vēlamies sakrāt, vai nē. Latvijā to sauc par otro pensiju līmeni, diemžēl tas sastāda tikai ~4% no kopējā samaksātā nodokļa (2012 gadā tas sastādīja tikai 2%). Principā lielāko daļu no sociālā nodokļa vajadzētu aizvietot ar obligātu privāto uzkrājumu – tas motivētu cilvēkus maksāt nodokļus, jo iemaksātā nauda nonāktu vien paša labumam. Protams, neiet runa par sociālā nodokļa pilnīgu atcelšanu, sabiedrībai joprojām būtu jāveido atbalsta fonds mazturīgajiem, jo tāda rīcība ir viens no civilizētas sabiedrības balstiem, tomēr citu balstīšanai viennozīmīgi ir jābūt sekundārai funkcijai.
3. No valsts sociālā budžeta jāuztur tikai tie, kuri paši par sevi nespēj parūpēties. Valsts pienākums ir nodrošināt ar iztiku tos, kas nav spējuši un nespēj sevi uzturēt invaliditātes vai slimības, vai kāda cita attaisnojoša iemesla dēļ. (Darbspējīga cilvēka nespēja atrast darbu visa mūža garumā nav reālistisks un attaisnojošs iemesls.) Ņemot vērā, ka tādu indivīdu, kas visa mūža garumā nestrādā veselības vai citu līdzvērtīgu objektīvu apsvērumu dēļ, nevajadzētu būt daudz, tad valsts izdevumiem uzturot šādus cilvēkus, nevajadzētu būt ievērojamiem, tāpēc sociālās iemaksas šiem mērķiem būtu ļoti mazas.
4. Veselības apdrošināšanai ir jābūt automātiskai un obligātai visiem iedzīvotājiem. Līdzīgi kā satiksmes negadījumi, veselības problēmas parasti ir neprognozējamas. Valsts pienākums ir nodokļos ietvert obligātu veselības apdrošināšanas iemaksu, kas varētu atbilst šādai formulai <mēneša iemaksa> = <vidējās veselības aprūpes izmaksas viena iedzīvotāja dzīves laikā> / <mēnešu skaits, kurus vidēji viens iedzīvotājs nostrādā dzīves laikā> Tā kā valsts apmaksātu veselības aprūpi visi saņem vienādā kvalitātē, savukārt slimošanas biežumu nav iespējams objektīvi novērtēt visas dzīves garumā, tad arī nodevai jābūt vienādai visiem.
Protams, karu, PSRS mantojuma, cilvēku specifiskās domāšanas un citu katastrofu dēļ šīs idejas pārskatāmā laikā nav realizējamas Latvijas pašreizējā situācijā, bet ne par to ir runa… un problēma nav tikai Latvijā, bet visā pasaulē – Eiropā, ASV utt…
Ideoloģija ir skaista, bet ko darīt praksē?
Skaidrs ir viens – nekādas lielas izmaiņas nav iespējams realizēt praksē īsā laikā. Skaidrs ir arī otrs – pensiju un pabalstu sistēma ir sačakarējusi cilvēku domāšanu un ļoti dziļi iekausējusi cilvēku prātos sajūtu, ka viņiem kaut kas pienākas un ka valsts pienākums ir pabalstīt tās iedzīvotājus. Neesmu pārliecināts, ka tas jebkad varētu mainīties. Tomēr, ir pozitīvie aspekti…
1) Mums ir otrais pensiju līmenis,un, sākot ar 2013. gadu, tajā tiek ieskaitīti 4% no sociālajām iemaksām (nevis 2% kā pirms tam). Mikroskopisks, bet pozitīvs solis pareizajā virzienā. Jācer, ka šī tendence tiks turpināta gadu no gada.
2) Ikvienam atbildīgam un spējīgam jaunam cilvēkam, kas laicīgi sapratīs situāciju un sāks rīkoties, ir visas iespējas nodrošināt sev lielisku sociālo nodrošinājumu, veidojot uzkrājumus un rūpējoties par savu labklājību.
3) Ja nekas netiks mainīts, sociālās apdrošināšanas sistēma sabruks pati no sevis – ne tikai pie mums, bet arī ASV un citur. Sabrukuma sākumu iezīmē jau pašreizējās tendences – pensijas vecums tiek palielināts gan pie mums, gan ārzemēs. Un zināt to, ka no valsts normālu pensiju nevar sagaidīt ir labi – tas ļauj apzināties, ka esi pats sev saimnieks un ir īstais laiks satvert savas nākotnes grožus savās rokās.
Vairāk par indivīda nākotnes nodrošināšanu varbūt uzrakstīšu vēlāk…
Kārlis Blūmentāls : Blogs 
Virziens kopumā pareizs, bet
1) Sabiedrība ir pārāk neizglītota finanšu jautājumos. Apieties ar naudu būtu jāmāca jau kopā ar reizrēķinu.
2) Lai arī sociālās lietas valsts budžetā ir ļoti liela daļa, tā nav vienīgā valsts funkcija, tāpēc kaut kādiem nodokļiem ir jābūt, tiesa, ja visi rūpētos par sevi, tad nodokļi būtu mazāki.
3) Kaut kādai solidaritātei ir jābūt, jo nevienlīdzīgās sabiedrībās ir daudz lielāks sociālo nemieru risks, un tās nepilnīgi izmanto savu cilvēkresursu iespējas (jo ir mazāka sociālā mobilitāte un gudriem, bet nabadzīgiem jauniešiem nav iespēju “izsisties”). Tāpēc īsti nevaru piekrist, ka veselības nodevai jābūt vienādai visiem. Ja tā ir vienāda visiem, tad pēc būtības sanāk regresīvs nodoklis.
Un vēl – ja katram ir jārūpējas tikai par sevi, tad, loģiski turpinot Tavu domu gājienu, mantojuma nodoklim jābūt 100%! Nav ko te dzīvot uz tēvu taukiem, rūpējies par sevi pats:)
Pag, pag – jaunās māmiņas. Nostrādājusi 11 gadus, godīgi maksājot visus nodokļus, es jau nu nejūtos, ka kāds tagad par mani kaut ko maksātu.
Un tev arī nav jājūtas, jo tā ir Tava nauda. 11 gadus strādājot Tu esi ne tikai kā samaksājusi par sevi, bet vēl papildus uzturējusi baru ar citiem cilvēkiem.
Izvērtē šo piemēru – Tu 11 gadus strādāji un uz papīra saņēmi 400 Ls / mēn (īsto algu nezinu, tāpēc ņemu kaut kādu vidējo), tātad ik mēnesi uz rokas saņēmi ap 280 Ls, bet soc. nodokļos kopā par Tevi valsts iekasēja 18 480 Ls
Perfektā pasaulē 90% no šīs summas pienāktos Tev un tikai Tev, tātad uz bērniņa piedzimšanu Tev būtu 16 632 Ls uzkrājums. Vai valsts Tev tik daudz piedāvāja? Diez vai – jo gandrīz visa šī nauda tika iztērēta citur – svešiem cilvēkiem – pensionāriem, citām māmiņām, bezdarbniekiem utml., bet Tev palika tikai daļiņa. Kā Tev liekas, tas ir godīgi ka Tu n-gadus maksā mega soc nodokli, bet pati atpakaļ saņem tikai nelielu daļu?
Bet kā Tava atbilde saskan ar pirmo faktu, kur tiek minēts, ka jāuztur jaunās māmiņas? Ja tiek domātas, tās, kas nekad nav strādājušas, tad viņu pabalsta ir, ja nemaldos, 50 Ls gadā.
Jā, un es esmu reāli dusmīga, jo 5 gadus no tiem 11 es saņēmu krietni lielāku algu par Tavu aprēķināto, bet tikai daži mēneši mani šķīra no pabalsta griestiem, tā ka man nācās iztik ar pasviestiem grašiem, nemaz nerunājot par vecumu no viena gada vecuma. Labi, ka pati biju par sevi parūpējusies, veidojot uzkrājumus.
Man nav nekas pret jaunajām māmiņām, es tikai priecājos ka viņas ir un ceru ka būs arvien vairāk. Bet fakts ir tāds, ka gan es gan Tu gan visi citi kas strādā met vienā katlā, savukārt valsts sadala naudu pēc “vajadzībām”. Valstij vienalga, ka Tu soc nodokļos samaksāji 20000 – valstij vienalga Tavas spējas un strādīgums – Tev atmetīs pāris tūkstošus, pārējo citām māmiņām un pensionāriem un bezdarbniekiem utt.
Katram var būt grūti laiki un pārējai sabiedrībai ir jāpalīdz tiem, kam nav citas izejas, bet nav normāla situācija, kad tam tiek novirzīta lielākā daļa. Diemžēl šī nenormālā situācija ir realitāte.
Tas ko es saku – ideālā pasaulē, ja Tu veici sociālo uzkrājumu 20 000 Ls apmērā, tad ir tikai godīgi, ka 90% – 18 000 Ls paliktu Tavai vajadzībai, savukārt svešās māmiņas, pensionāri un bezdarbnieki lai grūtā dienā izmanto savus iekrājumus (ja sistēma būtu pareiza, tad šādi iekrājumi būtu visiem). Bet ar šodienas modeli, faktiski Tu krāj naudu citu cilvēku nebaltajai dienai, ne sev un tas ir pretrunā ar dabas likumiem.
Paturpinot tēmu, 2.pensiju līmenis ir laba lieta, bet šobrīd naudas plūsmas netiek pietiekami efektīvi organizētas. Ja salīdzina ar 3.pensiju līmeni, atdeve ir dauz zemāka.
Otrkārt, man kā Latvijas pilsonim tomēr labpatiktos, ka man būtu iespēja ar 2.pensiju līmeni nobalsot par tādu naudas izlietojumu, kas dod labumu Latvijai, esmu jau rakstījis atbildīgajām iestādēm ierosinājumus 2.pensiju līmeni virzīt sabrukušās ceļu sistēmas atjaunošanai. Respektīvi, mēs savu 2.pensiju līmeņa kapitālu aizdodam paši sevi (fonda veidolā) – ceļu būves vajadzībām (esošais tekošais budžets ceļiem ir daudzkārt par mazu stagnācijas līmenim, kur nu vēl attīstībai, tāpēc vajag sistēmā iepumpēt milzīgas naudas) un valsts uzbūvētos ceļus paņem “lēzenajā” Tie būtu ļoti daudz zaķi ar vienu šāvienu:
Ceļu stāvokļa uzlabojums;
Darba vietas ceļu un saistītajās industrijās;
Nauda netiek izņemta no LV ekonomikas (šobrīd absolūtais vairākums nonāk ārvalstu fondiem caur vietējām bankām);
Aizdevēji baudītu ne tikai aizdotā kapitāla nopelnītos %, bet arī augstminēto “nošauto zaķu” labumus.
Uzduros šīm blogam google search.
Tavu domu gajienam ir loģisks caurums: tu un tev lidzīgi domājoši redzat tikai jaunus cilvēkus, un spriežat izejot no jūsu šodienas algas un kad jūs nākotnē iesiet pensijā. Kā tu doma, par kādu naudu uztur bērnunamus, maksa bērniem pensijas pēc vēcaka nāves? Šobrīd valstij ir ~0,5 milj pensionāri. Viņu nodokļos samaksāta nauda jau sen ir izterēta, kārtējā gada sociālā budžetā izdevumos (fiziski viņu nodokļu naudas valstij vairs nav). Tavā scenarijā pēc dienas X – tiem cilvēkiem valsts nevarēs samaksat neko – jo nekādas ‘kopīgas’ naudas sociālā budžetā vairs nebūs (soc iemaksas piedēres katrām konkrētam strādājošām).
Vai katrs strādājošais uzturēs visus savus tuviniekus, kas ir pensijā un savus radus, kas sakrās mazāk pēc dienas X jo bija pimrspensijas vecumā?
Vai esi gatavs pieņemt atbildību par pensionāru nāvi no bada, ja viņiem tādu radinieku nebūs un nebūs naudas par ko dzīvot?
Vai saproti, ka tas, ko tu piedāva ir ekvivalents ‘aizvest vēctēti mežā un atstāt’?
Mans points ir: pie savām ‘lieliskām’ idejām padomājiet arī par to, kas notiks ar esošiem pensionāriem un sociāli neaizsargātiem. Esiet gatavi uzņemties atbildību par savas inicitatīvas un lēmuma sekām. Un beidzot iemācāties domāt sistēmiski, nevis tikai ‘man tas der – tātad ideja strādās’.
Un sveiciens visiem, kas nemaksa sociālus nodokļus – un kuru vēcaki saņem pensijas no maniem samaksātiem nodokļiem!