Kā VID mani “apčakarēja”, lai gan es neko sliktu nebiju izdarījis.

Runā, ka ir divas lietas no kā nevar aizbēgt – nāve un nodokļi VID. Man atliek vien piebilst, ka pat ja būtu iespējams izvairīties no nāves – jēga maza – jo “tāpat atnāks VID un izdrāzīs”.

Šis ir stāsts par to kā situācijā, kur nodokļu maksātāju (eksportējošu uzņēmumu), kas nodokļos ir samaksājis par daudz, VID mākslīgi pārtaisa par parādnieku un likuma pārkāpēju + protams, iekasē milzīgu summu.

Viss sākās pirms pāris nedēļām, kad VID man priekšpēdējā dienā paziņoja, ka mans uzņēmums ir nodokļos samaksājis ~2000 Ls par daudz un ja es šo summu neprasīšu atpakaļ līdz noteiktajam termiņam (palikusi viena diena), tad viņi šo naudu dzēsīs (pievāks). Tiklīdz es uzrakstīju iesniegumu, lai šo naudiņu man atgriež, VID paziņoja, ka ir uzsācis uzņēmuma datu pārbaudi un konstatējis kaudzi ar nepilnībām.

Pārsvarā visi bija sīkumi – (sajauktas deklarācijas ailītes, sīkas novirzes utml.), kurus grāmatvede raiti novērsa, bet bija arī lielāks punkts – manam uzņēmumam tiek atņemtas nodokļu atlaides par ziedojumiem labdarībai ap 1500Ls apmērā. Sāku iedziļināties un izrādās, ka gribot labu esmu iekritis VID slazdā.

Kā legāli tapt apzagtam…

1) 2008.g. uzņēmumam bija liela peļņa un uzņēmums samaksāja lielu nodokli – daudzus tūkstošus. Visi laimīgi.

2) 2009.g. uzņēmumam bija zaudējumi (nauda tika ieguldīta attīstībā), tomēr visa gada garumā uzņēmums pa mēnešiem uz priekšu maksāja nodokli avansā – vairākus tūkstošus – par neeksistējošu peļņu (jo likums tā noteica). Rezultātā 2009.g. uzņēmums neko nenopelnīja, bet valsts tomēr iekasēja daudzus tūkstošus uzņēmuma naudas par neko (tāds mums likums).

3) Tā kā uz 2010.g. sākumu uzņēmums valstij bija samaksājis jau daudzus tūkstošus, bet peļņas nebija, tad es pārtraucu avansa maksājumus, jo uzreiz pēc gada deklarācijas iesniegšanas februārī VID jau redzētu, ka patiesībā mēs visu 2009.g. jau bijām samaksājuši stipri par daudz un nekādu parādu mums nekad nav bijis un nevarēja būt. Tā arī notika – VID atzina, ka 2009.g. mēs nodokļos esam pārmaksājuši daudzus tūkstošus.

4) 2010.g. atkal bija labs gads ar peļņu un mūsu uzņēmums ziedoja naudiņu Ziedot.lv projektam “mazajām sirsniņām”, kā arī citiem labdarības projektiem. Par ko likums mums iedeva arī dāsnas nodokļu atlaides – kopā ~1500 Ls. Jauki.

Viss jau sen bija aizmirsts, pagāja 3 gadi, līdz pēkšņi šī te pēdējā VID pārbaude konstatēja, ka, izrādās mums uz pāris nedeļām 2010.g. janvārī VID datorā ir bijis formāls ~20 Ls parāds (neskatoties uz to, ka faktiski, valsts kasē stāvēja daudzi tūktoši pārmaksātas naudas), kas ir par pietiekamu iemeslu lai atņemtu nodokļa atlaidi.

Kā tas var būt? A vot tā – jo likums tā teica. Patiesībā likums tā neteica, bet vismaz VID šo likumu tā izlasīja. Principā tas ko VID saka, pārfrāzējot, ir – jā Jūs esat samaksājuši krietni par daudz, mēs piekrītam, tomēr dēļ veida kā darbojas likums un mūsu datorsistēma, formāli uz īsu brīdi Jūs bijāt parādā 20 Ls un par to mēs jūs sodam atņemot 1500 Ls nodokļu atlaidēs.

Pārdomas

Ne jau naudas summa, kuru VID iekasē ir sāpīga. Patiesībā mans uzņēmums labdarībai ziedo naudas summas, kas krietni vien pārsniedz nodokļu atlaižu normas. Manispēc tās atlaides varētu nebūt vispār.

Sāpīgs ir pats fakts, ka visa tā cenšanās maksāt nodokļus un būt kārtīgam saimniekam patiesībā ir kaķim zem astes, jo “tāpat atnāks VID un izdrāzīs”. Ja kāds šo te lasa un uzskata, ka VID ir normāla iestāde – ticiet man – nav. Ja tu esi tas, kurš kaut ko dara – veido vai ražo – agri vai vēlu VID tāpat tomēr atnāks un izdrāzīs, jo par ko “piesieties” var atrast vienmēr. Ja strādā pa kaktiem un neko nemaksā – varbūt tomēr viss būs ok.

Sāpīgs ir fakts, ka visi tie nostāsti par VID ļaunumu un atriebību nav mīts, bet realitāte. Es 6 gadus dzīvoju ilūzijās – es jau visu daru pareizi, tāpēc VID mani liek mierā. Yeah, right… muļķības.

Sāpīgi ir arī dzirdēt no savas grāmatvedes ar milzīgu stāžu un pieredzi – “nekādā gadijumā nemēģini pārsūdzēt, zinu pēc pieredzes – uzsūtīs vēl nopietnāku auditu – speciāli piesiesies visam kam un uzrēķinās sodus – tā notiek gandrīz visiem.”

Kāds teiks, ka vainīga ir grāmatvede, kads teiks ka vainīgs esmu es pats un es pat varētu piekrist, bet valstī, kur uzsvars ir nevis uz veselo saprātu, bet uz birokrātisku cūcību tomēr arī nav kaut kas kārtībā…

Kāpēc sociālais nodoklis ir bezjēdzīgs un pensijas un pabalsti būtu jālikvidē vispār

Uzreiz brīdinu – mans viedoklis ir skarbs un nepatiks daudziem. Bet neesmu politiķis un vidēji domājošo, kā arī pensionāru balsis nekolekcionēju…

Vai Tu zini, ka, ja Tu “uz papīra saņem” 500 Ls algu, tad sociālajās iemaksās par Tevi kopumā tiek iekasēts ~175 Ls (daļu piemet darba devējs), no kā saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem Tavai pensijai aiziet ~7 Ls (2012. gadā tas bija 2x mazāk, jeb 3.5Ls, avots), pārējie 168 Ls mēnesī tiek iztērēti citiem mērķiem. Ja Tev ļautu izvēlēties atteikties no valsts apmaksātas medicīnas, pabalstiem un aprūpes un paturēt kaut pusi no šiem 168 Ls mēnesī kā iekrājumu nebaltai dienai, kā Tu rīkotos?

Esmu pārliecināts, ka sociālās aprūpes sistēma nekam neder, jo balstās uz sapuvušiem pamatiem un neatspoguļo taisnīguma principus. Un ar to es nedomāju, ka pensijas vai pabalsti ir par mazu. Ar to es domāju, ka pensijas un pabalsti šodienas izpratnē veicina nodokļu nemaksāšanu, sociālo saspīlējumu, finansiālo bezatbildību un slinkumu. Ekspliciti vēlos atzīmēt, ka nesaskatu vainu nevienā sociālajā grupā – šīs nav blame game vai rīcības plāns šodienai, bet konceptuāla sociālās aprūpes sistēmas analīze.

Īsumā: Pensijas un pabalsti tradicionālā formā ir pretrunā ar labklājības pamatlikumu un taisnīgas eksistences definīciju – “ko sēsi, to pļausi”.

Kā darbojas pašreizējais sociālais budžets?

Diemžēl sociālā aprūpe tādā formātā, kādā tā eksistē, čakarē gan cilvēku domāšanu, gan labklājību.

1. Fakts: Strādājošie pašlaik maksā mega lielus sociālos nodokļus, lai uzturētu jaunās māmiņas, pensionārus un bezdarbniekus, kuriem ir vajadzības, bet pašiem parasti nav nekādu uzkrājumu un tikai mikroskopiska daļa (~4%) nonāk pašu pensiju kapitālā. Savukārt jau minētās māmiņas un pensionāri vēl (pastarpināti) plēšās savā starpā par to, cik nu kuram pienākas. Neveselīga atmosfēra…

2. Fakts: Nodokļu maksātāji, lai gan neorientējas precīzos skaitļos, tomēr labi zina, ka no samaksātā sociālā nodokļa pašu pensijām vien tiek putekļi un vairums no maksātājiem uzskata, ka sociālo nodokli maksāt ir bezjēdzīgi, jo samestā nauda tiks izšinkelēta. To apstiprinās dajebkura aptauja. Un cilvēkiem ir taisnība… motivācija ir zema.

3. Fakts: Sociālie nodokļi Latvijā patiesībā ir darbaspēka nodokļu sloga pamatelements, kas pavisam tieši čakarē ekonomikas attīstību un veicina aplokšņu algas. To zina un saprot jebkurš uzņēmējs vai ekonomists.

Kur ir problēma?

1. Sociālā budžeta izmantojums pēc būtības neietver taisnīguma principus, jo pilnvērtīgi nedarbojas “ko sēsi, to pļausi” princips. Nav acīmredzamas saiknes starp iemaksām un izmaksām, jo vieni maksā, bet citi saņem, pie kam cieši nesaistītus un diezgan brīvi pieregulētus lielumus, kas balstās uz mistiskām formulām.

2. Sociālā aprūpe veicina bezatbildību, mākslīgu drošības sajūtu un paļāvību mistiskam veidojumam – valstij, kas atkal neatbilst taisnības likumiem, jo dzīvē nekas nekrīt no gaisa un valsts nevar neko iedot, kas nav kādam noņemts (pie kam valsts parasti nevar iedot tik ck vajag, bet tikai tik cik spēj no kāda cita iekasēt). Un, ja šinī brīdī kāds uzskata, ka vajag ņemt nost bagātajiem un dot nabagajiem, tad lūdzu a) apzināties, ka neko šajā dzīvē nav sapratis un b) iepazīties ar iespējām pārvākties uz Ziemeļkoreju, jo tur ir šādu robinu hudu īstā vieta.

Kā tad būtu pareizi? Uzburam ainiņu…

Ir neglīti noliegt esošo, nepiedāvājot vietā savu risinājumu, tāpēc izmantošu iespēju pafilosofēt par tēmu un piedāvāt plānu, kas nekādā gadījumā nav ieviešams īsā vai pārskatāmā laika periodā, bet konceptuāli varētu būt loģisks risinājums. Ja Tu šo lasi un esi jauns cilvēks darba spējas gados, tad Tu jau šodien vari izvēlēties brīvprātīgi izmantot vismaz dažas no šīm idejām savā dzīvē, negaidot neko no valsts. Tici man, noderēs!

1. Sava pensija un pabalsti katram jānopelna pašam. Vecumdienu pensija, pēcnācēju audzināšana un dzīves kvalitāte ir nevis mistiskas valsts, bet katra cilvēka individuāla atbildība. Cilvēkiem ir pienākums savas dzīves laikā uzkrāt pietiekamu kapitālu komfortablu vecumdienu nodrošināšanai, kā arī savu privāto drošības fondu īpašiem gadījumiem. Tas nav visas sabiedrības (valsts) pienākums. Ja nepieciešamība pēc pabalsta iestājas brīdī, kad indivīda uzkrājums nav vēl pietiekams, tad valstij šim indivīdam jāizsniedz sociālais aizdevums jeb kredīts, kuru indivīds savas dzīves laikā atdod.

2. Valsts kārtībai jānodrošina tas, ka cilvēki paši sevi var uzturēt. Tā kā liela daļa sabiedrības nav pietiekami izglītota, lai pareizi pārvaldītu savas finanses un kaut ko iekrātu, tad valsts pienākums ir piespiest cilvēkus uzkrāt savu iztikas kapitālu visa mūža garumā, un organizēt šī kapitāla efektīvu pārvaldīšanu, tādējādi nodrošinot, ka mums katram būs adekvāti iekrājumi vecumdienām – vienalga vai mēs spējam un vēlamies sakrāt, vai nē. Latvijā to sauc par otro pensiju līmeni, diemžēl tas sastāda tikai ~4% no kopējā samaksātā nodokļa (2012 gadā tas sastādīja tikai 2%). Principā lielāko daļu no sociālā nodokļa vajadzētu aizvietot ar obligātu privāto uzkrājumu – tas motivētu cilvēkus maksāt nodokļus, jo iemaksātā nauda nonāktu vien paša labumam. Protams, neiet runa par sociālā nodokļa pilnīgu atcelšanu, sabiedrībai joprojām būtu jāveido atbalsta fonds mazturīgajiem, jo tāda rīcība ir viens no civilizētas sabiedrības balstiem, tomēr citu balstīšanai viennozīmīgi ir jābūt sekundārai funkcijai.

3. No valsts sociālā budžeta jāuztur tikai tie, kuri paši par sevi nespēj parūpēties. Valsts pienākums ir nodrošināt ar iztiku tos, kas nav spējuši un nespēj sevi uzturēt invaliditātes vai slimības, vai kāda cita attaisnojoša iemesla dēļ. (Darbspējīga cilvēka nespēja atrast darbu visa mūža garumā nav reālistisks un attaisnojošs iemesls.) Ņemot vērā, ka tādu indivīdu, kas visa mūža garumā nestrādā veselības vai citu līdzvērtīgu objektīvu apsvērumu dēļ, nevajadzētu būt daudz, tad valsts izdevumiem uzturot šādus cilvēkus, nevajadzētu būt ievērojamiem, tāpēc sociālās iemaksas šiem mērķiem būtu ļoti mazas.

4. Veselības apdrošināšanai ir jābūt automātiskai un obligātai visiem iedzīvotājiem. Līdzīgi kā satiksmes negadījumi, veselības problēmas parasti ir neprognozējamas. Valsts pienākums ir nodokļos ietvert obligātu veselības apdrošināšanas iemaksu, kas varētu atbilst šādai formulai <mēneša iemaksa> = <vidējās veselības aprūpes izmaksas viena iedzīvotāja dzīves laikā> / <mēnešu skaits, kurus vidēji viens iedzīvotājs nostrādā dzīves laikā> Tā kā valsts apmaksātu veselības aprūpi visi saņem vienādā kvalitātē, savukārt slimošanas biežumu nav iespējams objektīvi novērtēt visas dzīves garumā, tad arī nodevai jābūt vienādai visiem.

Protams, karu, PSRS mantojuma, cilvēku specifiskās domāšanas un citu katastrofu dēļ šīs idejas pārskatāmā laikā nav realizējamas Latvijas pašreizējā situācijā, bet ne par to ir runa… un problēma nav tikai Latvijā, bet visā pasaulē – Eiropā, ASV utt…

Ideoloģija ir skaista, bet ko darīt praksē?

Skaidrs ir viens – nekādas lielas izmaiņas nav iespējams realizēt praksē īsā laikā. Skaidrs ir arī otrs – pensiju un pabalstu sistēma ir sačakarējusi cilvēku domāšanu un ļoti dziļi iekausējusi cilvēku prātos sajūtu, ka viņiem kaut kas pienākas un ka valsts pienākums ir pabalstīt tās iedzīvotājus. Neesmu pārliecināts, ka tas jebkad varētu mainīties. Tomēr, ir pozitīvie aspekti…

1) Mums ir otrais pensiju līmenis,un, sākot ar 2013. gadu, tajā tiek ieskaitīti 4% no sociālajām iemaksām (nevis 2% kā pirms tam). Mikroskopisks, bet pozitīvs solis pareizajā virzienā. Jācer, ka šī tendence tiks turpināta gadu no gada.

2) Ikvienam atbildīgam un spējīgam jaunam cilvēkam, kas laicīgi sapratīs situāciju un sāks rīkoties, ir visas iespējas nodrošināt sev lielisku sociālo nodrošinājumu, veidojot uzkrājumus un rūpējoties par savu labklājību.

3) Ja nekas netiks mainīts, sociālās apdrošināšanas sistēma sabruks pati no sevis – ne tikai pie mums, bet arī ASV un citur. Sabrukuma sākumu iezīmē jau pašreizējās tendences – pensijas vecums tiek palielināts gan pie mums, gan ārzemēs. Un zināt to, ka no valsts normālu pensiju nevar sagaidīt ir labi – tas ļauj apzināties, ka esi pats sev saimnieks un ir īstais laiks satvert savas nākotnes grožus savās rokās.

Vairāk par indivīda nākotnes nodrošināšanu varbūt uzrakstīšu vēlāk…

Kāpēc es esmu par Eiro

N-to dienu pēc kārtas drillē eiro šmeiro, un visiem vienmēr ir viedoklis gluži kā Ivaram. Un, ja jau iet vaļā, tad neturēšu arī savējo iekšā.

Galvenā doma: Izlietu ūdeni nesasmelsi, Eiro būs!

Tas, vai Eiro ir slikts, vai labs, caurmērā vairs nav relevants jautājums. Eiro būs un viss. Tas ir fakts. Ja (dajebkāda iemesla dēļ) gribējām saglābt latu, vajadzēja smalkāk sekot līdzi notiekošajam desmit gadus atpakaļ un paust savu viedokli toreiz. Tagad ir par vēlu. Ja vien neesi deputāts, kas makšķerē pensionāru balsis, tad jebkāda spurošanās pret Eiro ir tas pats, kas konstruktīva diskusija pašam ar sevi. Ja Tu tici, ka Eiro mūs sagraus, tad varu teikt tikai vienu – I’m sorry, but it sucks to be you right now,

BET™ (trade mark of Ivars):

Ja jau Eiro būs, tad varbūt ir vērts nedomāt par mistisko ļauno, bet par reālo labo… Tāpēc 4 labas ziņas (vismaz priekš manis):

1) Fakts: Krāt Eiro nebūs obligāti!

Neviens nespiež visu savu naudu glabāt Eiro. Daudzi (patiesībā ne tik daudzi, jo vairumam ļaužu jau tāpat nav nekādu ietaupījumu) uztraucas, ka, lūk, lats, atšķirībā no Eiro, bija laba un uzticama valūta uzkrājumiem burkā. Bullshit! Lats jau sen ir piešūts Eiro un tā kurss tirinās līdzās Eiro kursam. Ja Eiro tiktu iesūkts vienā vietā, tas pats notiktu ar latu. Patiesībā visi, kas kaut ko jēdz no finansēm, jau tagad pārsvarā glabā savus uzkrājumus gan dažādās valūtās, gan vērtspapīros, gan investīciju metālos un īpašumos, bet ne 100% latos. Tas attiecas arī uz mūsu deputātiem-eiroskeptiķiem, kas balso pret Eiro, bet savus grājumus glabā tieši šajā valūtā.

2) Fakts: Eiro ir ērts man un man līdzīgajiem (jā, esmu egoists).

Mans darbs ir radīt produktus un pakalpojumus un eksportēt tos galvenokārt uz Eiropas un pasaules attīstītākajām valstīm, tāpēc lielu daļu mana uzņēmuma tirgus sastāda vecā Eiropa. Kad latu nomainīs Eiro, man būs daudz ērtāk veikt norēķinus, jo nebūs jākonvertē nauda starp LVL un EUR. Es pilnīgi noteikti ietaupīšu gan laiku, gan līdzekļus. Samazināsies arī Eiro pārskaitījumu izmaksas, kas ir būtiski jebkuram modernam un ekonomiski aktīvam iedzīvotājam un/vai uzņēmējam. Jau tagad mēs dzīvokļus, mājas, mašīnas, kā arī daudzus lielos kredītus apmaksājam Eiro. Tāpat ikdienā vieglāk būs saprast cenas, jo nebūs galvā jāveic konvertācija. Bring it on!

3) Fakts: Patēriņa cenu palielinājums visticamāk nesāpēs vairāk par lapsenes dzēlienu.

Pateicoties PVN un nodokļu šilierēšanai, esam pieraduši pie cenu lēkāšanas – esam pārcietuši ne vienu vien cenu lēcienu. Attīstība ir sāpīga. Protams, pāreja uz Eiro izraisīs nelielu patēriņa preču cenu kāpumu. Tieši tāpat ikvienam no mums pienāks vai ir bijusi diena, kad skrienot pretī cēlam mērķim (piemēram, trolejbusam, kas mūs ved uz augstskolu) sanāks nolikties uz ledus un apdauzīt degunu, bet vai tāpēc ir vērts atteikties no visa un neko nedarīt? Cenu kāpums Eiro ieviešanas dēļ būs vienreizējs process, kuram visi tiks pāri mēneša laikā un pēc pusgada jau sen būs aizmirsuši. Garantēju – gadu pēc Eiro ieviešanas visi būs pieraduši pie cenām un tautas-klases eiroskeptiķi sēdēs TvNet komentāros un paudīs savu ekspertu viedokli jau par pavisam citiem jautājumiem.

4) Fakts: Ar Eiro ir ērtāk ceļot.

Eiro ir ērts un pietiekami universāls maksāšanas līdzeklis Rietumeiropā. Ceļojot ir ļoti ērti norēķināties vienā valūtā. Kad Eiro nomainīs latu, atkritīs skaidrās naudas maiņas problēmas un papildu izmaksas. Kāds ir pasekojis komisijas maksai, pirms ceļojuma bankā izņemt 1000 EUR skaidrā naudā? Savukārt valstīs, kuru valūta nav Eiro, būs vieglāk tikt pie vietējās valūtas, jo Eiro pieņem visur (šo sapratīs tie, kas kaut kur Šveices Alpos ir redzējuši valūtas maiņas punkta kasiera sejas izteiksmi, skatoties uz 50 latu naudas zīmi).

Bet varbūt es neesmu ierēķinājis kādus slēptos riskus un skatos uz problēmu pārāk vieglprātīgi?

Protams, ar Eiro ieviešanu saistās virkne risku un negatīvo faktoru. Lūk, daži no tiem (un mans viedoklis):

• atsacīšanās no monetārās politikas – kad tad mums ir bijusi tā superīgā politika?
• atsacīšanās no savas valūtas simbola – skan pēc fake patriotisma, ja jau esam tādi patrioti, tad varbūt vispirms beigsim čakarēt citus, sāksim maksāt nodokļus utml.
• iemaksas “kopējā katlā” – nu un? nevar gribēt pilnīgu haļavu

Ir ļoti daudz konstruktīvu un gudru Eiro pretinieku – tādi, kas nav deputāti vai TvNet komentētāji (prātā nāk Jānis Ošlejs), kas ir pārliecināti, ka Eiro sačakarēs Latvijas ekonomiku un, iespējams, viņiem ir liela daļa taisnības. Riski pastāv un bažām ir pamats, tomēr, ja mēs vienmēr uztrauksimies un neiesim uz priekšu, tad turpat vien paliksim … pakaļā. Iestāšanās ES mums ir devusi galvenokārt tikai plusus – ērtāku ceļošanu, ērtāku tirgošanos, ērtāku eksportu, kaut kādu statusu pasaulē, kā arī fondus, par kuriem Andris uzcēla sev pirti un privātu slēpošanas trasi ar pacēlāju, pārējiem toties tika vismaz pa kādam salabotam ceļam vai tiltam. Es gribētu domāt, ka ar Eiro būs līdzīgi un beigu beigās visi būsim ieguvēji.

Vēlu finansiālu veiksmi visiem – gan Eiro pretiniekiem, gan piekritējiem!