Kāpēc Viņķelei ir rūgta, bet taisnība

Pirms kāda laika izlasīju rakstu Dienas Biznesā Viņķele: pensionāri nesaprot, ka saņem pašu nenopelnītu naudu un pie sevis nodomāju – Viņķele ir vai nu stulba vai ar pautiem, un stulba viņa nu gan nav, tātad – beidzot kādam ir iekšas pateikt, kā ir, nevis tukši politizēti muldēt ar mērķi pirms vēlēšanām “ielīst pakaļā” maksimālam elektorāta skaitam.

Pāris dienas vēlāk, protams, ir izcēlusies anormāla ažiotāža ap Viņķeles apgalvojumiem par to, ka pensionāri patiesībā saņem pašu nenopelnītu naudu. Nu pensionāri jūtas aizvainoti, un visi viņus aizstāv, jo, redz, sliktā Viņķele pauž naidu un cinismu.

Situācija, kāda tā ir patiesībā…

Jāsāk jau ar to, ka arī mans tēvs ir pārādos iestidzis pensionārs-invalīds uz nabadzības sliekšņa – visu mūžu nostrādājis, mūža iekrājumi 60 000 rubļu pagalam, un tagad nesaņem pat 100 latus mēnesī. Tā ir maucība (citēju Streipu, Šadurski utt.), ka šāda netaisnība notiek, bet, vai pie tā ir vainīga Viņķele?

Un vai bļāvēji vispār saprot, ka tieši tāpēc, ka pensionāri [ne savas vainas dēļ] saņem svešu naudu, mums ir tik liels sociālais nodoklis [ar visām tā sekām], jo, atšķirībā no normālas pensiju sistēmas, kur pensijai tiek iekrāts no gadu gaitā maksātiem nodokļiem, Latvijas strādājošie cilvēki uztur šībrīža pensionārus, savukārt savai pensijai neko neiekrāj (apburtais loks).

Tā vien šķiet, ka ļoti liela sabiedrības daļa ar skaļākajiem brēcējiem priekšgalā vai nu ir stulbi, vai nodarbojas ar priekšvēlēšanu aģitāciju, vai arī gluži vienkārši ir uztvēruši Viņķeles teikto personīgi un ar aizvainojumu, nemaz nemēģinot iedziļināties jautājuma būtībā. Varu saderēt, ka vairums nemaz nav izlasījuši Viņķeles teikto tālāk par avīžu virsrakstiem. Savu artavu skandālā ir noteikti pienesuši arī tie žurnālisti, kam žurnalistikas ētika ir kā mērkaķim mikroskops.

Latviešiem, it īpaši vecāka gada gājuma cilvēkiem, ir ļoti riebīga tendence gausties, sūkstīties, bļaustīties un tikai tad, kad tas nepalīdz – varbūt arī paprovēt lietot savas smadzenes un aizdomāties, kāpēc ir tā, kā ir. Ļoti daudzi latvieši by default uzskata, ka viņi ir nežēlīgas netaisnības upuri un cietušie, un tas dod tiesības nedomāt līdzi notiekošajam. Savukārt pie visām nelaimēm vainīga ir mistiska, nedefinēta cilvēku grupa – sliktie.

Guess what!? Viņiem ir pilnīga taisnība pirmajā jautājumā – dzīve ir netaisnīga, un daudzi nabadzīgie pensionāri ir netaisnības upuri un cietušie un pēc karmas likumiem nav pelnījuši tādu nicīgu dzīvi, bet tas nemaina faktu, ka viņu uzkrājums ir zudis dēļ vēsturiskiem faktoriem un tagadējā valdība tur neko nevar vairs darīt – vien pabalstīt tik cik iespējams. Un tas nedod tiesības uzbrukt tiem, kas kaut ko dara.

Kurš vainīgs? PSRS pēc būtības bija globāla sociāla nelaime, kas sačakarāja miljoniem cilvēku dzīves un nolaida visas nācijas nākotnes labklājību podā. Arī mūsu spēja vadīt valsti nav bijusi spīdoša, daudz kas ir ticis sačakarēts 90-ajos gados, kad bija iespēja ievirzīt pareizu kursu. Noteikti, ka ir vēl arī citi iemesli. Bet kāds tur sakars ar Viņķeli? Šobrīd mums ir jādara maksimums, ko varam izdarīt ar to, kas mums ir. Es neaizstāvu ministriju, patiesībā nemaz nezinu, kurš cilvēks cik labi tur veic savu darbu, bet fakts ir tāds, ka Viņķeles viedoklis ir absolūti adekvāts – Latvijas sociālajam budžetam šobrīd vairs nav nekāds sakars ar PSRS laikiem – vēsturiskā pensiju uzkrājuma nav un ir jādomā ko darīt tālāk.

Es piekrītu, ka Viņķele varēja būt saudzīgāka vārdu izvēlē. Es piekrītu, ka mazās pensijas ir netaisnība. Man žēl nabadzīgo pensionāru, un es uzskatu, ka cinismam nav vietas – šie cilvēki ir jāciena. Bet valdībai ir jādomā konstruktīvi – kāda ir situācija un ko mēs varam uzlabot. Palielināt pensijas uz Latvijas bērnu un nākotnes rēķina nav gudrs risinājums.

Nu un ko tad darīt?

Jāturpina darbs pie pensiju sistēmas izveides (tas, kas mums pašlaik ir – nav pensiju sistēma, bet kaut kāda iesācēju atrauga, un neko jau nevar gribēt, valstij ir tikai 20 gadu). Skaidrs, ka mēs nevaram ņemt piemēru no ārzemēm, jo, pirmkārt, katrā valstī situācija ir savādāka un, otrkārt, mūsu rādītāji ne tuvu neatbilst nedz Skandināvijai, nedz Rietumeiropai. Ir jārēķina, jādomā, jādara…

Dažādi iespējami risinājumi situācijas uzlabošanai:

• Neapliekamā minimuma pakāpeniska palielināšana (tiek plānots)
• PVN samazināšana pārtikai
• Sociālo nodokļu sadalīšana ar lielāku uzsvaru uz otro un trešo pensiju līmeni. Cilvēkiem nebūtu nekas pret 50% sociālo nodokli, ja viņi zinātu, ka vismaz puse aiziet viņu pensijai, nevis tagadējiem pensionāriem vai budžeta lāpīšanai. Pašlaik mūsu sabiedrība uzskata, ka sociālais nodoklis visi 40+% ir podā nolaista nauda, un viņiem ir taisnība par ~70%.
• Sociālo pabalstu griestu noteikšana (jau ir izdarīts)

Jāsaprot, ka vajadzēs gadu desmitus un lielus pūliņus, lai Latvija sasniegtu tādu labklājības līmeni, kādu mēs vēlamies, un mēs varam bļaut un vainot cilvēkus, bet tikai iedziļināšanās un problēmu risināšana virzīs mūs uz priekšu. Un pašlaik tieši Viņķele ir tas cilvēks, kas ir mūsu darītājs.