Archive | Oktobris 2012

Jauns pavērsiens saistībā ar aizdomīgo būvniecību kāpās, Dzimtenes ielā 1, Jūrmalā

Turpinājums epopejā par aizdomīgo būvniecību Jūrmalā, Dzimtenes ielā 1.

Tikko saņēmu informāciju no Jūrmalas Aisardzības Biedrības (JAB) pārstāvja Gunta Grūbas par to, ka JAB ir sniegusi prasību tiesā un ir saņemts tiesas lēmums uz JAB prasību un šis lēmums nosaka, ka “tiesa prima facie Būvatļauju atzīst par prettiesisku”. Svarīgi saprast, ka tas ir tikai pagaidu lēmums, kas nenosaka projekta nākotni, bet tā ir laba indikācija visiem tiem, kas cīnās par taisnīgumu.

Jāatzīst, ka lēmuma pieņemšanā, lomu nav spēlējis fakts, ka viesu nama vietā faktiski tiek būvēti dārgi dzīvokļi, bet gan tas, ka šāda vērienīga būvniecība nemaz neatbilst Aizsargjoslu likumam un nav tikusi pareizi saskaņota.

Saņēmu arī informāciju, ka attīstītājs itkā ir satraucies par sabiedrības aktivitāti un JAB darbībām un ir saņemti signāli par to, ka attīstītājs varētu piedāvāt izlīgumu, kas paredzētu daļēju sabiedrības interešu apmierināšanu apmaiņā pret atteikšanos likt turpmākus šķēršļus būvniecībai. Grūba gan atzīst, ka pirmie centieni vienoties par viselementārākajiem izlīguma nosacījumiem (kaut vai to, ka ēkai tiktiešām jāpilda sabiedriskā labuma funkcija vismaz kaut kādā apjomā) ir cietuši neveiksmi, jo nav saņemta sakarīga atbilde.

Lai nu kā tur būtu, es jau tikai esmu par sakoptu vidi, sabiedrībai pieejamiem volejbola laukumiem, modernu viesnīcu, kafejnīcu vai SPA centru skaistā vietā, tomēr fakti liecina, ka attīstītājs iecerējis kaut ko pavisam citu un cenšas iegūt savu par katru cenu.

Ātrums Vācijā, alkometri Francijā, STOP zīmes Itālijā – braukājam pa Eiropu.


Furkapass posms, Šveice

Bieži vien sanāk lasīt dažādus viedokļus, ka, redz, ārzemēs fotoradarus neslēpj krūmos, vai, ka tur sastrēgumi ir daudz mazāki un ceļi labāki. Nezinu par vietām, kur neesmu bijis, bet ir pieredze no dažām Eiropas valstīm.

 

Vācija

Ļoti laba satiksmes organizācija. Sastrēgumi mēdz būt pie un iekš lielajām pilsētām un nereti tie stiepjās daudzu kilometru garumā, tomēr cik esmu sēdējis vācu sastrēgumos, nekad nav sanācis tupēt korķī vairāk par 20 minūtēm. 3-5 kilometrus garš korķis nereti pēkšņi izzūd pats no sevis 10 minūtēs. Pārsvarā sastrēgumi veidojas rītos un vakaros pēc darba, kā arī brīvdienās noteiktos virzienos. Svētdienās fūrēm braukt aizliegts. Nezinu precīzi pa kuriem tieši ceļiem, bet svētdienās lielo smago mašīnu uz ceļiem praktiksi nav.

Ātruma ierobežojumi ir dāsni. Šosejas sadalās parastajās (max 100 km/h), ātrgaitas šosejās ar atdalošo barjeru (max 130km/h) un autobāņos (max – unlimited). Kas zīmīgi, tad katrs mazākais līkums vai vieta, kur ceļa tuvumā ir divas lauku mājas, nav nokaisīti ar ātruma ierobežojumu zīmēm (kā pie mums), bet gan atbilstošām brīdinājuma zīmēm. Piemēram, redzēju zīmi – “bīstama izbrauktuve no lauku sētas”. Tas dod iespēju baudīt ļoti ātru braukšanu pa līkumotiem lauku un kalnu ceļiem, ievērojot gan likumu, gan bīstamās vietas. Precīzi nepateikšu, cik daudz bāņu ir bez ātruma ierobežojumiem, bet tā uz aci šķita, ka varētu būt 20% no visas distances.

Ciematos un pilsētās fotoradaru ir daudz, vairumā gadijumu ir brīdinošās zīmes (bet ne vienmēr ir paši radari aiz zīmes). Visās vietās, kur ciematos redzēju fotoradarus, tie bija stacionāri un tiešām pašos centros, blakus skolām utml. Vāciešiem arī ir daudz vairāk vietas, kur pilsētā var braukt ar ātrumu 70km/h, neskatoties, ka blakus ir gājēju ietve vai tramvajs.

Uz autobāņiem fotoradaru ir ļoti maz, pārsvarā tikai tajās vietās, kur ir ātruma ierobežojums dēļ kaut kāda veida briesmām. Es konkrēti fotoradarus uz bāņiem redzēju tikai vietās, kur bija 130 km/h limits sakarā ar daudzkilometru ceļa kritumu (laikam pastāv bremžu pārkaršanas risks), kā arī vietā, kur bija ātruma ierobežojums ar paskaidrojošo zīmi, ka lēnāk jābrauc, lai neradītu pārāk lielu troksni (blakus bānim bija ciematiņš).

Vācijā tiek lietoti pārvietojamie fotoradari Vitronic. Esmu redzējis kādas 5 reizes – 3 reizes Vitronic aparātus ceļa remonta vietā (ātrums 80km/h, mēs braucām ar 90km/h un nefotografēja) un tad vēl 2 reizes Vitronic aparātus uz lauku ceļiem (ātrums 100km/h, mēs braucām ar 110 km/h un nefotografēja). Radari nebija noslēpti, bet gan nolikti tā, ka pa baigo gabalu viņus neredz. Radarus sargāja bulku vāģīši – gluži kā pie mums. Interesanti, ka pā Vācijas ceļiem esmu nobraucis ap 10000 km, bet pārvietojamos radarus redzējis tikai 5 reizes, tātad uz 2000 km viens pārvietojamais Vitronic (nevis kā pie mums)

Bija arī interesants gadijums – braucām pa bāni ar ātrumu 82 km/h (+2 virs atļautā), tad pienāca zīme 60 ar papildplāksni vāciski, to mēs ignorējām. Nofotografēja… Vēlāk atradu vārdnīcā, ka papildplāksnē bija rakstīts, nevis kad jābrauc lēnāk, bet gan kāpēc (“troksnis”). 4 mēnešu laikā vēl neesmu neko saņēmis pastā 😀 Manuprāt, laba ideja – paskaidrot cilvēkam, lai viņš saprot, kāpēc ir tik šķietami dīvains ierobežojums. Vietējie pārsvarā nepārkāpj ātrumu vairāk par 20 km/h, be tir visādi braucēji.

Kultūra samērā augsta. Protams, visādu debīliķu netrūkst arī tur – pārsvarā tie ir visādi minoritāšu pārstāvji, bet mēdz izpildīties arī sirmi veci vācieši. Liela annoyance ir dzīvojamie vagoni, kas nereti ir lēni un tizli un bojā ātras brauksānas prieku visiem citiem. Tomēr, ja salīdzina ar LV, tad, braucot pa malējo labo joslu, vācijā malā pabīdīsies 90% braucēju, bet pie mums, labi ja katrs trešais. Jāatzīmē, ka Vācijā ar likumu aizliegts normālos apstākļos apsteigt pa labo pusi un ar likumu noteikts, ka jāpavācās malā un jāpalaiž ātrāk braucošie. Man patika, es tur jutos labi un pats arī uzvedos kārtīgi. Vidēji izdodas redzēt vienu trafarētu policijas ekipāžu uz 1000 km.

 

Austrija

Viss apmēram tāpat kā vācijā, tikai max ātrums uz bāņiem ir 130 km/h un varbūt ne tik ļoti liela kārtība un tīrība, bet man tur patīk. Fotoradarus baigi daudz neredzēju, neatceros arī nevienu policijas ekipāžu uz nobrauktiem vairākiem tūkstošiem. Ceļa nodoklis jāmaksā visiem, arī tūristiem. Var maksāt par 10 dienām, 2 mēnešiem vai gadu. 10-dienu nodeva maksā 8 eiro. Īpaši tuneļi un posmi nav iekļauti ceļa nodevā un uz vietas jāpiemaksā papildus, bet tad tu iegūsti stundas vai pat vairāku stundu ietaupījumu, jo nav jāapbrauc kalns. Lai gan arī apbraukt kalnu pa šauru kalnu ceļu nav tas garlaicīgākais variants.


Ceļā no Fussen uz Innsbruku caur kalniem, ātruma limits 100 km/h

 

Francija

Radās iespaids, ka Francijā visi brauc baigajā chilax un vairāk domā citām lietām, nevis par ātru braukšanu. Liela daļa pa bāni (max ātrums 130km/h) brauc zem atļautā. Tumšas krāsas Mercedes un BMW džipi ļoti bieži brauc virs atļautā un diegan agresīvi. Pa lielam viss normāli, vienīgi pilsētās ir šāds tāds bardaks. Neesmu bijis Parīzē ar savu auto, bet kad braucu kā pasažieris ar taksometru cauri centram, izskatījās diezgan ekstrēmi 😀 Atruma ierobežojumi Francijā laikam bija 50/90/130, bet mazie lauku ceļi asfaltēti. Līdzīgi kā Vācijā, arī Francijā nav pārāk daudz lieku ierobežojošo zīmju līkumos utml., tāpēc braukt pa līkumainiem lauku celiņiem ir bauda. Zīme par apdzīvotas vietas sākumu lauku ciematiņos nereti jau atrodas pusceļā uz ciematiņa centru un ir apkrauta ar puķupodiem, vismaz tā bija Elzasā.

Interesanti, ka Francijas likumdošana nosaka, ka mašīnā obligāti ir jābūt alkometram un rezerves spuldzīšu komplektam.

Fotoradarus redzēju gaužām maz, ~ 2 gab pa 1000 km. Ir gan maksas gan bezmaksas ceļi, bet maksas ceļus mēs neizmantojām.


Elzasas lauku ceļš, ātruma ierobežojums 70 – 90 km/h

 

Šveice

Gandrīzi visi brauc ļoti kārtīgi un ir deizgan pieklajīgi – bet ir arī izņēmumi. Ātrumu vietējie nepārsniedz vairāk kā par 10 km/h. Šveicieši paši saka, ka fotoradari fiksē pārkāpumu jau virs 3 km/h un sodi ir nenormāli. +20km/h pilsētā var izmaksāt 100 Ls, ja ne vairāk. Tiesa, ātruma ieorbežojumi salikti tādi, ka ātrāk braukt nemaz nevajag – pilsētu nomalēs visur ir zīmes 70 vai 80 un tikai pašos centros ir 50, bet Alpos, pat nepārkāpjot ātrumu, var gūt ļoti asas izjūtas.


Autobānis gar Ženēvas ezeru

Ceļi un infrastruktūra superīgākie. Izņēmums mēdz būt lauku ceļi un mazas nozīmes kalnu ceļi, kas vietām ir diezgan apšaubāmi, bet vienalga viņiem nav lielas bedres kā tādas, vismaz mēs neredzējām. Ceļa izmantošanas nodoklis ap 35 eiro uz gadu – ja brauc atpūsties uz nedēļu, vienalga jāmaksā par gadu. Ir atsevišķi tuneļi, kur jāmaksā papildus. Daudzas kalnu pārejas pa ziemu ir slēgtas un darbojas tikai Jun – Okt vai pat vēl īsāku laika posmu. Pārējā laikā tiek piedāvāts vai nu dārgs tunelis vai arī auto transportēšana ar vilcienu.


Gt St Bernard pass, atveras Jūnijā, ātruma ierobežojums 80 km/h un neviena cita auto – šis posms man ļoti patika


Auto-vilciens

 

Itālija

Itālija ir zināms pretstats Vācijai vai Šveicei. Ātrumu vietējie pārkāpj daudz un dikti, sastrēgumā var nosēdēt arī stundu un kultūra uz ceļa ir ļoti izplūdis jēdziens. Pilsētu centri ir normāls extreme, tur vietējie baigi neiespringst uz noteikumu ievērošanu, vismaz ne lielo ezeru reģionā. Pašam ir jāskatās un jāseko apkārt notiekošajam – būt ļoti uzmanīgam ir vienīgais veids kā tikt galā. Mašīnītes viņiem mazas un apdauzītas, kalnu ceļi nereti ļoti šauri, bet tas neleidz vietējiem nesties kosmiskā ātrumā. Stop zīmi neievēro nedz vadītāji, nedz policijas auto, visi vienā plūsmā droši brauc garām. Toties pretīm braucošie vadītāji par policijas posteņiem brīdina ar gaismām. Neredzēju nevienu fotoradaru, vien dažas norādes, ka tajā vai citā vietā ātrums tiek kontrolēts elektroniski – tās, protams, neviens neievēroja. Ātruma ierobežojums uz bāņiem 130 km/h (110 km/h, ja lietus), uz parastajām autošosejām ar nodalītām brauktuvēm 110 (90 lietū) , citur 90, pilsētā 50. Ja pilsētās vēl kāds kaut cik ievēro kaut kādu ātruma limitu, tād ārpusē ir ļoti dažādi.

Ceļu kvalitāte Itālijā ir ļoti laba (zinu teikt tikai par ziemeļiem), ir gan maksas gan bezmaksas ceļi. Maksas ceļi darbojas kā maksas stāvvietas – braucot uz uz bāņa paņem talonu – braucot nost, ievieto automātā un maksā. Vietējie var maksāt elektroniski, neapstājoties. Tiklīdz esi nost no bezmaksas ceļiem uz maksas bāni, tā kustība ir jau raitāka. Tiesa, svētdienas pēcpusdienā virzienā no Itālijas uz Vāciju pat uz maksas ceļiem ir anormālie sastrēgumi, jo tūkstošiem vāciešu brauc mājās pēc brīvdienām, kas pavadītas Itālijā.


Gt St Bernard pass, Itālijas puse, ātruma ierobežojums 90 km/h

Vēl ir braukts Beļģijā, Nīderlandē, Dānijā, Polijā, Lietuvā, Igaunijā, Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā, bet par to kādreiz citreiz… tas ko varu pateikt droši – arī ārzemēs ir pa kādai problēmai, vai stulbumam, tomēr pie mums to ir n-reizes vairāk. Tādējādi jāatzīst, ka no apmeklētajām valstīm, piramīdas augšgalā ir Vācija, tad citas Eiropas un skandināvijas valstis, tad Igaunija un Lietuva, tad 20 metri ar kūtsmēsliem un tikai tad Latvija 🙂 Nu žēl, bet jāatzīst ka ar katru gadu jau tomēr paliek labāk arī pie mums un par to ir prieks.