Kā pasargāt sevi no banku un finanšu krahiem, neizmantojot zeķi?

Šis jautājums šobrīd ir aktuālāks kā jebkad, vēl jo vairāk, ja ņemam vērā, ka pēdējā laikā mums gadās pa bankas krīzei reizi trijos gados. Man nav šaubu, ka vairums Krājbankas klientu tiks cauri vien ar izbīli un pamatīgām neertībām, jo noteikti nav daudz tādu privātpersonu, kam Krājbankā bija vairāk par valsts garantētajiem 100 000 eiro. Tomēr ir tādi, kā, piemēram, Raimonds Pauls, kas varētu zaudēt pat simtus tūkstošu. Neatkarīgi no tā, vai pelni 200 latus vai 10 000 latu mēnesī, pret finanšu katastrofām ir iespējams elementāri nodrošināties.

Tāpēc šoreiz dodu padomus privātpersonām kā pasargāt savu naudu un nervus no banku un finanšu krahiem, neizmantojot zeķi.

1. Izmanto zeķīti. Mājās vienmēr glabā nelielu skaidras naudas summu ārkārtas situācijām.

Nav visa nauda jātur mājās zeķē, bet ir labi, ja ir pieejamas ārkārtas rezerves pārtikas un medikamentu iegādei. Atkarībā no maciņa biezuma tie varētu būt 20 – 100 lati. Turigākie iedzīvotāji, kas var atļauties kārtīgu seifu, mājās varētu glabāt arī lielākas summas, tomēr nevajadzētu pārspīlēt, lai neciestu stipri zādzības gadijumā.

2. Turi kontus divās dažādās bankās, abus ar atlikumu.

Vienā kontā tiks saņemti ienākumi, savukārt konts otrā bankā būs rezerves konts, kuru izmantosi banku krīzes gadijumā. Pirmkārt, rezerves kontā būtu vēlams turēt nelielu, vienmēr piejamu naudas summu, to varēsi izmantot ikdienas vajadzībām gadijumā, ja banka, kurā saņemam ienākumus aizveras. Otrkārt, rezerves konts citā bankā dos iespēju operatīvi pārslēgt ienākumu saņemšanu uz strādājošo banku, nestāvot rindā uz jauna konta atvēršanu.

3. Sadali uzkrājumus starp bankām.

Līdzekļu sadalīšana starp bankām nodrošinās, ka vismaz daļa iekrājumu būs pieejama, ja viena no bankām tiks slēgta. Lai arī valsts garantē noguldījumu līdz pat 100 000 eiro (70 000 latu) atmaksu, bankas aizvēršanās gadijumā noguldītie līdzekļi var būt nepieejami mēnesi, varbūt pat ilgāk, jo valstij ir vajadzīgs laiks, lai zudušos noguldījumus atmaksātu. Ja ietaupījumi pārsniedz 100 000 eiro, tad to sadalīšana pa dažādām bankām ir absolūti obligāts drošības nosacījums.

4. Saņem ienākumus vairākās bankās.

Ja pašam vai ģimenei ir vairāki ienākumu avoti vai algas, tad prātīgi būtu ienākumus saņemt vairākās bankās un katrā bankā izveidot maksājumu karti. Tas dos iespēju maksimāli nodrošināties pret neertībām un pat saglabāt zināmu komforta līmeni finanšu jomā vienas bankas slēgšanas gadijumā.

5. Izvēlies lielas un savstarpēji nesaistītas bankas.

Izvēloties bankas, vajadzētu izvēlēties savstarpēji nesaistītas bankas, piemēram, zviedru banku un valstij piederošu banku. Vai dāņu banku un valstij piederošu banku. Tas samazinās varbūtību, ka abas bankas piedzīvo problēmas nopietnas krīzes gadijumā.

Vēl izsmalcinātāks gājiens ir izvēlēties bankas ar dažādām noguldījumu atmaksu garantijām. Piemēram, Danske Bank skaitās dāņu bankas filiāle, nevis dāņu bankas meitas banka, tāpēc klientiem noguldījumu atmaksu garantē Dānijas valsts. Jāsaka gan, ka lielākā daļa Latvijā strādājošo banku tomēr ir pakļautas Latvijas noguldījumu garantijas likumam. Īsā laika periodā bankrotējot divām vai vairākām bankām, kas visas pakļautas Latvijas noguldījumu garantijām, noguldītājiem varētu nākties ilgi gaidīt, kamēr valsts visiem samaksā garantēto naudu.

6. Nekad neglabā vairāk par 100 000 eiro vienā bankā.

Ja tavi iekrājumi pārsniedz 100 000 eiro, tad bankas likvidācjas gadijumā no valsts varēs saņemt tikai 100 000 eiro. Tātad, ja glabāsi 300 000 eiro vienā bankā un šī banka bankrotēs, atpakaļ dabūsi tikai 100 000 eiro. Latvijā ir vismaz 10 daudzmaz normālas bankas, tādējādi prātīgi sadalot savus iekrājumus droši vari glabāt kaut vai mijonu, ar visām noguldījumu garantiju priekšrocībām. Protams, dažās bankās noguldījumu procenti ir labāki, nekā citās, tomēr pieredze rāda, ka bankas bankrota risks ir pietiekami augsts, lai ar to rēķinātos.

Ja ietaupījumi pārsniedz miljonu, tad ir neskaitāmi veidi un iespējas kā droši glabāt tik lielas summas. Tos es te neizskatīšu, multimiljonāri paši tiks galā.

7. Atver kontu tīrā ārvalstu bankā.

Konts reputablā ārvalstu bankā, kurai nav filiāles Latvijā, ļaus pasargāties no gadijuma, kad paralizēta tiek visa mūsu valsts banku sistēma. Varbūtība šādam notikumam ir mikroskopiska un nevajadzētu īpaši uztraukties, ka kaut kas tāds varētu gadīties, tomēr šī stratēģija dos zināmu papildu sirdsmieru. Visdrošākās, protams, ir Šveices bankas, tomēr, lai atvērtu kontu Šveices bankā, vajadzēs vismaz 80 000 eiro (lai gan ir veidi kā kļūt par Šveices bankas klientu jau no 30 000 eiro), kā arī visdrīzāk būs obligāti bankai jāpierāda naudas līdzekļu legalitāte. Vieglāk kontu būs atvērt citu valstu bankās, kur nav tik augstas prasības.

8. Glabā naudu dažādās valūtās.

Lai nodrošinātos pret kādas valūtas krahu, vēlams diversificēt savus ietaupījumus un glabāt tos dažādās valūtās, piemēram gan eiro, gan ASV dolāros. Varbūtība, ka kādu no lielajām valūtām īsā laikā skars krahs ir ļoti maza, tomēr tā kā nauda parasti tiek ieguldīta ilgtermiņa depozītos, tad valūtu diversifikācija ir vēlama.

9. Atver individuālo seifu bankā.

Lai nodrošinātos pret vispārēju banku krīzi, kad problēmas skar vairākas vai visas bankas, vari iznomāt individuālo seifu kādā no bankām, kas piedāvā šo pakalpojumu un seifā uzglabāt kādu nelielu daļu, teiksim 1 – 5% no saviem iekrājumiem. Naudu glabāt seifā nav izdevīgi, jo netiek saņemti procenti un par seifa nomu jāmaksā ap 7 – 15 lati mēnesī, tomēr pretēji naudas glabāšanai mājās, individuālais seifs bankā aizsargā pret zādzībām un ugunsgrēku. Pat seifus iznomājošās bankas bankrota gadijumā, savā seifā esošās vērtības varēsi dabūt atpakaļ.

Individuālais seifs bankā nodrošina aizsardzību arī pret kreditoriem, jo neviens netiek klāt naudai, kas atrodas seifā.

10. Glabā zeltu.

Ja esi ļoti bailīgs noguldītājs un gribi nodrošināties ne tikai pret banku krīzi, bet arī vispasaules valūtu krīzi, kariem u.c. ļoti lielām katastrofām, kas var paralizēt bankas un valūtas, vari turēt daļu ienākumu tīrā zeltā. Ir speciāls investīciju zelts dažāda izmēra monētās un stieņos, kas paredzēts šādam mērķim. Jāsaprot, ka nav izdevīgi pirkt zeltu ar mērķi to pēc gada pārdot, jo zelta cena gan ceļās gan krīt, tāpēc tas var nest zaudējumus, tomēr pieredze rāda, ka daudzu gadu garumā zelta cena tikai pieaug. Zelta stieni vari glabāt augstāk minētajā bankas individuālajā seifā vai augstas klases slepenā privātajā seifā savās mājās. Pirkt zelta kluci un glabāt to zem spilvena būtu neadekvāta rīcība.

11. Diversificē savu kapitālu un domā līdzi.

Visbeidzot, ja esi turīgs cilvēks, tad diversificē savu kapitālu, daļu ieguldi dažādās bankās dažādu valūtu depozītos, daļu vērtspapīros, daļu kādā nekustamajā īpašumā, daļu zeltā un daļu turi skaidrā naudā, pie kam ideāli, ja tas viss atrodas dažādās vietās vai pat valstīs. Nevis kā Raimonds Pauls, kas paņem 800 000 eiro un nogulda visu vienā bankā.

Kas notiks ar Latvijas Krājbanku?

Domāju, ka nu jau gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji būs dzirdējuši par Latvijas Krājbankas finanšu problēmām. Diemžēl Internetā un presē pieejamā informācija ir saraustīta un nepilnīga, tāpēc apkopoju faktus tiem, kurus skar Latvijas Krājbankas problēmas.

Kas notiks ar Latvijas Krājbanku?

Ir divi ticami varianti un viens neticams. Pirmais, iespējamais variants. Ja Lietuva glābs savu Snoras banku līdzīgi, kā mēs savulaik glābām Parex, tad ļoti iespējams, ka līdzīgi kā mēs glābām arī Parex filiāli Lietuvā, viņi glābs arī mūsu Krājbanku, jo kā nekā tas tomēr viņiem varētu izrādīties izdevīgāk. Man gan šķiet, ka lietuviešiem būs vienalga, tāpēc visdrīzāk notiks otrais variants. Otrais, ticamākais variants. FKTK ļaus Krājbankai bankrotēt, izmaksās noguldītājiem garantētos noguldījumus, bet zaudējumus mēģinās jau piedzīt likvidācijas procesa ietvaros. Šis variants ir vairāk ticams, es pat teiktu 90%, jo mūsējie jau pateica, ka Krājbanku neglābs (Parex pieredze) un lietuvieši arī jau tikko pateica, ka diez vai Snoras tiks glābta. Trešais, nereālais variants. Pēkšņi uzradīsies cita liela banka, kas pārpirks Krājbanku un Krājbanka turpinās strādāt ar citu nosaukumu. Es dodu 90%, ka Krājbanka tiks likvidēta.

Vai nauda, kas atrodas privātpersonu un uzņēmumu Krājbankas kontos un depozītos ir zudusi?

Nav zudusi. Ja kopējā summa nepārsniedz 100 000 eiro, tad nav par ko uztraukties, jo šī nauda tiks atmaksāta. Valsts to garantē. Diemžēl tie cilvēki un uzņēmumi, kam Krājbankas kontos kopā ir vairāk par 100 000 eiro, Krājbankas likvidācijas scenārijā varētu saņemt vien tikai 100 000 eiro.

Kad Krājbankas klientiem  tiks atgriezta viņu nauda?

Sākot ar 23. novembri bankomātos varēs izņemt ne vairāk kā 50 latus dienā. Sākot ar 24. novembri šos te 50 latus varēs izņemt arī bankas filiālēs. Likvidācijas scenārijā visu noguldījumu summu (līdz 100 000 eiro) visdrīzāk varēs saņemt 20 – 30 dienu laikā, kopš bankas darbība tika ierobežota. FKTK sola, ka izmaksas varētu sākties jau nākamnedēļ (28. novembris – 1. decembris). Visticamāk, ka pilnas noguldījuma summas atgūšana aizņems vairāk nekā 30 dienas.

Par kādu naudu tiks atmaksāti noguldījumi?

Ir aplēsts, ka, likvidējot Krājbanku, valstij Krājbankas klientiem būs jāatmaksā aptuveni 350 miljoni latu. Aptuveni 150 miljoni latu ir iekrāti noguldījumu garantiju fondā, atlikušie 200 miljoni tiks ņemti no valsts kases ar mērķi tos atmaksāt pēc tam, kad būs noslēgusies Krājbankas likvidācija un aktīvu pārdošana.

Kas notiek ar individuālajiem seifiem?

Uz individuālo seifu izmantošanu neattiecas nekādi ierobežojumi, tiesa, nākot uz banku, iepriekš esot jāpiezvana. Visdrīzāk, ka likvidācijas gadijumā seifu lietotājiem būs jāmeklē jauns seifs citā bankā. Katrā ziņā omes briljanti nav zuduši.

Kā Krājbankas krīze ietekmēs Latvijas valsti un iedzīvotājus?

Ja Krājbanka ir lielos mīnusos un tai nekas nepeider, tad sliktākajā gadijumā valsts varētu zaudēt nedaudz virs 350 miljoniem (atsaucoties uz Dienas Biznesā minētajiem datiem). Šī ir summa, kas būs jāatmaksā ieguldītājiem. Kā jau minēju, tiks iztērēts noguldījumu garantiju fonds un vēl ap 200 miljoniem no valsts kases. Tomēr ticamāka ir versija, ka kopējais zaudējums būs mazāks, jo Krājbankai noteikti ir dažādi aktīvi un vēl kaut kādi naudas līdzekļi, kurus var izmantot. Tomēr pat visoptimistiskākajā scenārijā valsts zaudēs 100 – 200 miljonus (mans minējums). Protams, tas viss pārvērtīsies jaunos nodokļos un dažādos budžeta samazinājumos.

Papildus, protams, cilvēki un uzņēmumi, kam Krājbankā bija virs 100 000 eiro, piemēram, komponists Raimonds Pauls, varētu zaudēt to noguldījumu daļu, kas pārsniedz 100 000 eiro.

Kas tur īsti notika?

Īsā versija – bankas īpašnieki pievāca ievērojamus līdzekļus un aizlaidās.

Vai Latvija ir lēta mauka?

Varbūt pietiks dalīt uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret 50 000 – 100 000 latus vērtu īpašumu iegādi Latvijā? Varbūt dziļākajā krīzes posmā tā arī nebija slikta ideja īstermiņa problēmu risināšanai, bet pašlaik šī iespēja ir destruktīva un sabiedrību šķeldinoša.

100 000 latu Rīgā un 50 000 latu citur Latvijā ir naudas summas, kas vairāk vai mazāk atbilst tādiem īpašumiem, kas ir cienīgi, lai tur dzīvotu vidusšķira. Jā, diemžēl pašreizējais vidējais Latvijas iedzīvotājs sava zemā pašnovērtējuma vadīts nosmiesies pie sevis – „sapņo vien!”, bet realitātē tās ir naudas summas, kas ekonomiski aktīvajām Latvijas ģimenēm vēl būtu sasniedzamas ar saprātīgu aizdevumu palīdzību pārskatāmā nākotnē un nodrošinātu cilvēcīgus dzīves apstākļus – trīs vai četru istabu dzīvokli jaunajā projektā, drošā un sakoptā vidē ar privātu bērnu laukumu, labā rajonā.

Diemžēl tas, kas tagad notiek ir nenormāls cenu kāpums kvalitatīvos īpašumos centrā un jaunajos projektos, jo ienāk maksātspējīgie krievi un nu jau arī ķīnieši un atkal sačakarē tirgu. Atsevišķos jaunajos projektos cenas gada laikā ir pieaugušas no 1400 eiro par kvadrātmetru līdz pat 1800 un vairāk. Šī tendence nu jau atkal vairumam Latvijas iedzīvotāju liedz iegādāties cilvēka dzīvei cienīgus īpašumus.

Bet hei, vai ir vērts par to uztraukties? Dzīvokļu cenas vecajās padomju laiku blokmājās un “hruščovkās” dažādos „ghetto” rajonos ar augstu noziedzību un zema līmeņa infrastruktūru ne tikai kā nepieaug, bet pat krītas. Lai taču tie latvieši dodas dzīvot tur, kur piečurātas un ar grafiti izrotātas kāpņu telpas. Krievu vidusslānis var samaksāt vairāk, tādēļ viņi ir pelnījuši dzīvot Rīgas un Latvijas kvalitatīvākajos īpašumos. Tāda diemžēl šobrīd ir Latvijas valdības politika un tiem, kas šo likumu pieņēma ir „pajāt”, jo neba deputāti, vai ministri dzīvo „hruščovkās” ar pēc kaķu mīzalām smirdošām kāpņutelpām.

Kāpēc es par to cepjos? Vai man skauž, ka nu Krievijas krievi un ķīnieši varēs tikt pie tādiem īpašumiem, par kādiem latvieši vairs atkal var nesapņot? Nē, man neskauž, es dzīvoju privātmāja, sakoptā vidē, labā rajonā tikpat labi, ja ne labāk par krievu iebraucējiem. Man gluži vienkārši ir žēl un izraisa riebumu fakts, ka Latvija ir kļuvusi par skaistu, bet lētu mauku, kas pārdodas apmaiņā pret īstermiņa guvumu. Man ir žēl, ka tik daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir jādzīvo miskastē, kamēr Krievijas krievi lepni aizņem jaunos projektus un dzīves telpas labāko daļu mūsu galvaspilsētā. Es negribu redzēt Latviju pēc 20 gadiem tādu, kur latvieši dzīvo „ghetto” rajonos, bet prestižie un drošie kvartāli ir pildīti ar ārzemniekiem.

Ko darīt?

Pirmkārt, viens variants būtu palielināt īpašumu vērtības slieksni līdz kādiem 300 vai 500 tūkstošiem. Lai krievu bāleliņi pērk tikai tos īpašumus, kas nav mērķēti uz vidusšķiru. Un lai mūsu nekustamo īpašumu attīstītāji vairāk domātu par vidusšķiras līmeņa īpašumu radīšanu.

Otrkārt, varbūt ir vērts piedāvāt uzturēšanas atļaujas nevis apmaiņā pret īpašumu iegādi, bet gan tikai pret uzņēmumu un darbavietu radīšanu?